Kamēr politiķi atklāti un mazāk atklāti konsultējas, vēlētāji nodarbojas gandrīz vai ar histērisku sevis biedēšanu. Vieni biedē sevi ar to, ka Saskaņas centra nonākšana valdībā gandrīz automātiski nozīmē otru valsts valodu un gandrīz vai jaunu Latvijas okupāciju. Pirmkārt, mēs esam NATO valsts, un tās okupācija ir ne tikai Latvijas, bet arī visas NATO jautājums. Otrkārt, Saskaņai nav tik daudz balsu Saeimā, lai labotu Satversmi par valsts valodu, pat ja slepenībā kāds no šīs partijas to gribētu - programmā Saskaņai nekā tāda nav. Treškārt, arī iespējamā koalīcijas Ministru kabinetā diez vai saskaņiešiem būs vairākums, līdz ar to jebkura pretlatviska rīcība vai kardināla ārpolitikas maiņa te varētu tikt nobremzēta jau saknē.
Otri biedē sevi ar pretējo - ja nāks nacionāļi, tie gribēs izsūtīt visus krievus un izraisīs pilsoņu karu. Atkal - vislatviešiemir tik balsu, cik viņiem ir, un, ja viņi tiks koalīcijā, tiem būs tikai mazākums arī valdībā. Turklāt tā pati Latvijas līdzdalība NATO un Eiropas Savienībā diez vai ļaus kādam te izvērst nepieņemamus humanitārus eksperimentus. Vara vispār dara ar cilvēkiem brīnuma lietas - Eiropā hrestomātisks ir Vācijas kādreizējā ārlietu ministra Joškas Fišera piemērs, kurš no ultraradikāla zaļo ekstrēmista (kas bijis pat policijas melnajos sarakstos) ātri vien pārvērtās par solīdā uzvalkā un šlipsē ģērbtu Vācijas diplomātiskā korpusa vadītāju.
Un vispār. Mēs tikko paši esam ievēlējuši savus priekšstāvjus. Varbūt tomēr ievilksim elpu un uz brīdi vismaz izliksimies, ka esam spējīgi uzticēties pašu izvēlētajiem cilvēkiem atrast Latvijai patlaban vispiemērotāko valdības koalīcijas variantu. Un nebiedēsim citus un sevi.