Pilnai laimei izrādās, ka priekšlikumi esot informācija ar ierobežotas pieejamības statusu, tāpēc sabiedrībai jāvadās tikai no minējumiem vai informācijas drumslām (tas saucas - lielāka sabiedrības iesaiste, atklātība).
ZZS pozīcija ir fascinējoša. Ja Vienotības priekšlikumi ir stulbi, kas traucē ZZS valdības ministru līmenī vērsties pie aizdevējiem, lai paustu savu nostāju un mēģinātu izdarīt to, ko, pieņemsim, pārlieku kreditoriem piekāpīgais premjers nespēj? Nedarīt to tikai tāpēc, ka ZZS nav premjera postenis? Valstiska nostāja. Kolēģi var kaut iedzīt valsti postā (vismaz ZZS skatījumā), bet mēs tik kritizējam un neiejaucamies. Ne mazāk svarīgi gan būtu uzzināt, ko premjers un finanšu ministrs saka aizdevējiem. Ja apgalvo, ka partneri vienkārši taisa politisko PR un gan jau piekritīs, mēs visu nokārtosim, tad tas ir aplami. Pašas Vienotības interesēs būtu, lai aizdevēji un ZZS izrunājas.
Jebkurā gadījumā loģiskāk būtu, ja ZZS tieši pasaka, ka uzskata šo valdību par sevi izsmēlušu, un sāk konsultācijas par jaunas veidošanu. Vai skaidri un gaiši pasaka, ka sarunas ar aizdevējiem ir jāpārtrauc, piedevām skaidri izklāstot savu plānu rīcībai pēc tam, kad SVF «pasūtīts». Šādai versijai ir tiesības pastāvēt, tikai tad jābūt plānam par aizdevumu aizstājošo naudas resursu piesaistes ceļiem un cenu. Un vēl - kas būs tie lielākas lemšanas neatkarības ieguvumi (lasi, cita ekonomiskā politika), par kuriem vērts maksāt lielāku naudas cenu. Ja SVF prasības tomēr tiek akceptētas, bet vienlaikus ZZS uzstāj, ka konsolidācija jāveic, nesamazinot izdevumus ZZS pārvaldītajās nozarēs, tad skaidri un gaiši jāpasaka, ka PVN likmes tiek paaugstinātas uz 15 un 23 procentiem (nav gan īsti skaidrs, kāda jēga tad it kā pabalstu neaiztikšanai, ja palielinās dzīves dārdzība). Jo citu iespēju savākt 50 miljonus nav (pieļauju, ka var «izspiest» 10-15 miljonus). Tiesa, šādā gadījumā droši vien gaidāma finanšu ministra demisija un varbūt par valdības izjukšana, tomēr jebkurā gadījumā šī muļļāšanās uz vietas ir vēl sliktāka.
P. S. Drīz pēc vēlēšanām tika daudz runāts, ka divu partiju koalīcijai būs vieglāk strādāt nekā trijatā vai četratā. It kā loģiski. Izrādās, Latvijas gadījumā loģika nav spēkā.