Seši gadi gaidīšanas, un viss velti. Prokuratūras konstatējumā rakstīts, ka Valtera vardarbīgās metodes ir klasificējamas kā noziegums pret cilvēci, bet Latvijā par to nav paredzēta kriminālatbildība. Pēc sarunas ar Haraldu Bruņinieku Diena noskaidroja, ka A.Valters maija sākumā miris.
Pazīstams ar nežēlību
"Mans vectēvs Jānis Vītoliņš atstāja ļoti daudz atmiņu stāstījumu par savu izsūtīšanu uz Sibīriju un to, kā čeka viņu vajāja pēc tam," stāsta H.Bruņinieks. Vītoliņš tiesāts 1945.gadā par darbošanos vācu policijā. "Bet patiesībā bija kaimiņš Vilberts Kūlenieks, kurš safabricēja lietu un apmeloja, tāpēc vectēvam arī piesprieda tikai 10 mēnešu izsūtījumā," saka Bruņinieks.
Sibīrijas šausmas turpinājušās arī pēc atgriešanās Latvijā. Tā kā Vītoliņš bija pirmais savā apkārtnē, kurš dzīvs atgriezies no "turienes", tad drīz vien viņu uzmeklējuši mežabrāļi, kuriem viņš izstāstījis piedzīvoto. "To ātri vien uzzināja čekā," stāsta Bruņinieks. Vectēvs regulāri saukts uz Valsts drošības ministrijas (VDM) Aknīstes nodaļu, kur tolaik strādāja komitejas operatīvais pilnvarotais Antons Valters.
Vītoliņš pēc čekas apmeklējumiem mājās nācis morāli un fiziski sagrauts. "Vectēvs vienā brīdī gribēja pat sev galu padarīt, jo labi saprata, kas viņu gaida," zina mazdēls. Pēc Bruņinieka stāstītā, Valters Aknīstē "ir ļoti pazīstams ar savu izcilo nežēlību" un joprojām iedvešot šausmas.
Gatavi liecināt
2002.gadā Bruņinieka māte Milda Bruņiniece lūdza Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļu izmeklēt tēva mocīšanas lietu. Savukārt Haralds Bruņinieks sāka apzināt, kuri vēl spīdzināti laikā, kad čekas Aknīstes nodaļā strādāja Valters. Viņš savācis virkni rakstisku un videomateriālos fiksētu liecību.
Viena no lieciniecēm Ilgas Ancīte uzrakstījusi prokuratūrai iesniegumu par gatavību liecināt, cik sasista no Aknīstes čekas atgriezās viņas māte. Līdzīgi iesniegumu uzrakstījusi Emīlija Jakuboviča par savu tēvu: "Pati biju redzējusi, kā viņš pēc pratināšanas izskatījās, sadauzīts zils. 1952.gadā man tēvs mira, jo viņš kļuvis invalīds."
Tāpat Bruņinieks sameklējis liecības, ka Valters bijis starp tiem, kuri iznīcināja Aknīstes nacionālās partizānu rotas komandieri Alfonu Mežaraupu. Sameklējis komandiera māsu, kura bija gatava liecināt. "Visus šos gadus prokuratūra ir atrakstījusies — izmeklēšana turpinās, pārbaudes notiek, liels lietu krājums, kas jāpārbauda, — bet liecinieki tikmēr mira," stāsta Bruņinieks.
Nav panta
2005.gadā ģimene saņēma vēsti, ka Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa ir sākusi kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 71.pantā paredzētajām nodarījuma pazīmēm — genocīds. Savukārt šogad maijā vectēva daļā tas izbeigts, jo "nav noticis noziedzīgs nodarījums". "Antona Valtera darbības, pielietojot vardarbību (..), saskaņā ar Nirnbergas kara tribunāla Statūtiem atzīstamas par noziegumu pret cilvēci, taču Latvijas Republikas likumdošana nav paredzējusi kriminālatbildību par noziegumiem pret cilvēci," teikts prokuratūras atzinumā.
Krimināllikuma IX nodaļa saucas Noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds. Savukārt tālāk jēdziens "noziegumi pret cilvēci" nekur vairs neparādās. Krimināllikumu pieņēma 1998.gadā Kriminālkodeksa (KK) vietā, kurā 681. pants skanēja Noziegumi pret cilvēci, genocīds. Arī šis pants sīkāk aprakstīja tikai genocīdu.
Šī nav pirmā reize, kad bijušā čekas darbinieka lieta cieš fiasko Krimināllikuma nepilnību dēļ. Nesen Augstākā tiesa attaisnoja bijušo augsta ranga čekas darbinieku Jāni Kiršteinu, kuram apsūdzību cēla vēl pēc KK 681.panta. Lai arī Dienas pārlapotajos lietas deviņos sējumos var atrast virkni liecību par Kiršteina darbībām, kā rezultātā cieta nevainīgi cilvēki, ko arī tiesas debatēs atzina prokuratūra, tiesa savā spriedumā raksta — no 71.panta "izslēgts jēdziens noziegums pret cilvēci, atstājot tikai genocīdu". Tādējādi noziedzīga nodarījuma nav, jo prokuratūra nepierādīja, ka Kiršteina nodarījums ir genocīds.
Lai nodarījums būtu genocīds, jāiznīcina kāda nacionāla, etniska, sociāla cilvēku grupu. Ja mocīts viens vai daži, piemēram, nacionālie partizāni vai viņu piederīgie, tad, pēc Latvijas Valsts arhīva vecākā referenta Ritvara Jansona vārdiem, "aizstāvībai vienmēr būs argumenti, ka nozieguma apmēri nav pielīdzināmi genocīdam". Diena noskaidroja, ka Lietuvas un Igaunijas Krimināllikumā noziegumi pret cilvēci ir atsevišķi izdalīti tāpat kā lielā daļā Eiropas valstu.
Tieslietu ministrija (TM) pieminēto IX nodaļu vērtēs līdz šā gada beigām un nepieciešamības gadījumā izstrādās grozījumus, informē ministrijas pārstāve Laura Pakalne. Līdz šim no prokuratūras neesot saņemta informācija par Krimināllikuma nepilnībām. Ģenerālprokuratūras pārstāve Dzintra Vītoliņa norāda, ka 2006.gadā likumdevējs — Saeima — esot informēts par nepilnībām.
***
Kāpēc Krimināllikumu pieņēma bez jēdziena "noziegumi pret cilvēci"?
Ritvars Jansons Latvijas Valsts arhīva vecākais referents
Krimināllikuma pieņemšanas laikā Latvija bija uzsākusi vairākas krimināllietas pret bijušajiem čekas darboņiem, tostarp Krievijas pilsoņiem. Zīmīgi, ka noziegumu pret cilvēci pazušana no Krimināllikuma sakrita ar augošajiem Krievijas protestiem par PSRS veterānu vajāšanu un tiesāšanu Latvijā.
Laura Pakalne Tieslietu ministrijas preses sekretāre
Krimināllikuma izstrādes gaitā tika uzskatīts, ka genocīds sevī ietver noziegumus pret cilvēci. Šeit noteikti jāņem vērā, ka Latvijas vēsturē šis jautājums ieņem nozīmīgu vietu. Pēc būtības personu izsūtīšana pēc sociālās stāvokļa ir genocīds, lai gan starptautiskā līmenī tas tiek uzskatīts par noziegumu pret cilvēci. Sarežģītās vēsturiskās situācijas un jautājuma jūtīguma dēļ Krimināllikuma izstrādes gaitā autori uzskatīja šādu redakciju par atbilstošu.