Kāda kuram darīšana gar kultūru un tās cilvēkiem. Nepaēdis mākslinieks taču allaž radījis šedevrus. Pārskatot priekšvēlēšanu programmas, kultūra lielākoties pat nav pieminēta. Vakar TV reklāmā Eiroparlamenta vēlēšanām tiek pieminētas četras jomas attīstībai. Kultūra pazudusi pat kā jēdziens. Kā novalkāts mētelītis tā izmesta miskastē – varbūt noderēs kādam bomzim.
1988. gada radošais plēnums deva izšķirošo grūdienu Latvijas valsts atjaunošanai, tomēr tajā kultūras darbinieki neizspēlēja ne sevi, ne savus darbus. Jā, bieži vien tie tika radīti ar Maskavas palīdzību, kura, lai aizbāztu muti deva naudu, lai dziedātu, gleznotu, spēlētu. Cenzēti, protams.
Tomēr nevienam nevarēja ienākt prātā, ka pēc 21 gada būs jāiestājas par pašsaprotamu vērtību aizsardzību no izzušanas, jo, ja tauta vairs nesajūt sevi kā nāciju ar savu valodu un kultūru, tad noturēt savu valsti var izrādīties neiespējami.
Vēlos dalīties ar jums trīs sajūtās.
Nr. 1. 9. maijā no Metropolitena operas skatuves mūsu lepnums Elīna Garanča uzrunāja simtiem tūkstošus skatītāju pasaulē latviešu valodā. Mani paziņas no citām valstīm zvanīja un apsveica Latviju ne tikai ar Elīnu kā mākslinieci, bet lielisku Latvijas reklāmu.
Nr. 2 Tai pašā vakarā, ejot cauri vecpilsētai, sastapos ar trakojošu pūli, kuri, pārdzēruši jēgu, kliedza “Rossija, Rossija...” Neviens viņus neaizturēja un neapsauca, jo latviešu vecpilsētā vienkārši vairs nav.
Lielākajam vairumam pie varas esošo nav atbilžu, kā risināt jautājumu nevienā jomā.
Aizvadītajos 20 gados manas paaudzes cilvēkiem ir bijušas visas iespējas risināt, attīstīt, strādāt. Diemžēl mēs to neesam izmantojuši pilnībā. Mēs esam nosituši ticību jaunajai paaudzei, esam aizdzinuši viņus prom, nevis palīdzējuši ieņemt mūsu vietas. Tāpēc sajūta Nr.3:
Mēs vairs neesam tiesīgi uzstādīt noteikumus. Labākais, ko varam darīt, ar pašcieņu lūgt viņus palīgā un sākt to šajā brīdī. Nacionālā teātra darbinieku vidējais vecums ir 35 gadi. Tāpēc savas atlikušās minūtes atdodu jaunajiem aktieriem. Uzstāšanās nav cenzēta.
Labdien, tantes un onkuļi!
Es esmu Jānis Vimba, man ir divas augstākās izglītības, bet šodien es nerunāšu inteliģenti un pieklājīgi!
Es esmu Kaspars Zvīgulis un jau astoņus gadus esmu kultūras pārstāvis, un arī es šodien nerunāšu pieklājīgi un inteliģenti!
Mīļās tantes un onkuļi, kādreiz es patiešām biju lepns, ka esmu latvietis un dzīvoju neatkarīgā valstī, biju lepns par kultūru un valodu...
Uz brīdi pieņemsim, ka mūsu valstī kultūras ir par daudz un finansējums patiešām ir jāsamazina, vai vispār jānogriež.
Un tad es gribu jautāt - ar ko Latvija var lepoties?
Mēs esam industriāli attīstīta valsts? Mums taču nav rūpnīcu!
Mēs esam tūrisma valsts? Mēs taču zinām, ko brauc meklēt piedzērušies tūristi Rīgā!
Mēs esam tranzīta valsts? Mums taču nav ceļu, un ja ir, tad tie ir apšaubāmas kvalitātes!
Jūs, sapuvušās zaptes burkas! Nu, kas tas ir? Mēs pat latviski nemākam lamāties!
Kas mēs esam? Ar ko mēs varam lepoties?
Divdesmit gadu laikā ir nomainījušās 5 saeimas un 10 ministru prezidenti! Jūs taču gribējāt, lai cilvēki par jums balso? Kāpēc? Jūs gribējāt būt atbildīgi par tautu?
Tad mēs arī jautājam? Kas mēs esam? Kas ir mūsu identitāte? Kuram ir vajadzīga tā saucamā kultūra? Vai mums ir vajadzīga opera, teātri, muzeji, orķestri, pašdarbnieki, izglītība, utt... Vai mums ir vajadzīgi skolotāji un pasniedzēji? Vai mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri domā?
Vai labāk kļūt par aitu baru, sastāties rindā, iet un teikt: „Ēst, kakāt, ēst, kakāt...” (ā, starp citu – NOGRIEZIET MUMS ARĪ VILNU!!!)
Tantes un onkuļi - Ļaujiet mums domāt! Ļaujiet mums apzināt savu kultūru un LEPOTIES ar to! Ļaujiet mums iet uz teātriem, operām un muzejiem! Ļaujiet mums lasīt grāmatas, dziedāt, dejot... Ļaujiet mums fantazēt! Ļaujiet mums un mūsu bērniem lepoties par LATVIJU!
Un ja sanāk laiks, atbildiet mums, nu, labi – vismaz paši sev, kaut uz vienu no šiem jautājumiem! Bet godīgi!
Uz kurieni mēs virzāmies?
Paldies!... Ja sadzirdējāt!
(Runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)