Atgriezās, solot parādīt ceļu, kā valsti izvest no krīzes, — kurā tā iebrauca, kad pie varas bija Tautas partija.
Vēlētāja paša ziņā ir ticēt vai neticēt Šķēlem, kad viņš saka: partijas biedri "treknajos gados" neesot ieklausījušies visos viņa padomos.
Kā krīze ietekmē jūsu ikdienu?
Ja būtu saglabājusies izaugsme un labklājība augusi, diez vai es domātu par politiku.
Krīze redzama arī ikdienā — pēc tām vajadzībām, ar ko cilvēki griežas pie manis kā biznesa konsultanta. Manu klientu vidū jau ir bankas, kurām vajag palīdzību.
Bet sadzīviskā plānā krīzi jūtat?
Veikalā viena otra lieta varbūt ir lētāka. Savukārt, ja jādomā par kādiem lielākiem plāniem, ikviens saprātīgs cilvēks kļūst ļoti piesardzīgs.
Jums ir tādi lielie privātie biznesa plāni, kas nu jāaizmirst?
Ir, bet par to varbūt nerakstīsim.
Aptuveni iezīmēt varat? Bijāt plānojis iegādāties zemi, rūpnīcu, salu, kuģi?
Nē, ne kuģi, ne lidmašīnu, ne helikopteru neplānoju iegādāties.
Par jums ir priekšstats kā par diezgan turīgu vīru. Ja jau neko lielu nepērkat, kas jums tagad būtu jāierobežo?
Kāpēc jūs iedomājaties, ka turīgums ir dzīvesveida mēraukla? Viens no Zviedrijas pārtikušākajiem cilvēkiem, IKEA dibinātājs Ingvars Kamprads brauc astoņgadīgā Saab.
Krīzes dēļ arī es kļūstu piesardzīgāks. Nogaidošs.
Jūsu pašu vajadzību vai tuvinieku dēļ? Ko pats šobrīd vairs nevarat atļauties?
Domāju, ka šādu lietu ir ļoti daudz. Tomēr negribētu veidot situāciju, kas ļautu jums likt virsrakstu, teiksim, Šķēle krīzes laikā nevar atļauties lidmašīnu. Es noteikti nevaru atļauties, bet nekad arī neesmu gribējis pirkt lidmašīnu. Man šādu plānu nekad nav bijis. Kaut gan zināmiem politiķiem ir bijušas lidmašīnas un helikopteri. Es ar tādām lietām neaizraujos. Nebraucu ne dzīvniekus slaktēt, ne tīklus mest, ne uz ledus sēdēt.
Tad jau jums nekādi tēriņi nav jāsamazina.
Citiem nevaru tik daudz palīdzēt.
Dombura raidījumā teicāt, ka brīvajā laikā lasot grāmatas. Ko pēdējā laikā esat izlasījis?
Pašlaik lasu Frīdmana Pasaule ir plakana. Viena tēze, protams, pārspīlēta, iet cauri visai grāmatai: jebkuru ekonomikas elementu, jebkuru uzņēmumu dzīvi, valstu savstarpējo konkurenci, valstu pārvalžu savstarpējo konkurenci, jauno tehnoloģiju ienākšanu viņš reducē uz vienu terminu — plakanā pasaule. Pasaule ir mainījusies. Man tas īsti nepatīk, es to nevaru pieņemt. Man labāk patiktu, ja viņš teiktu: pasaule ir saspiedusies maziņa kā bumbiņa.
Vārdam "saspiedusies" ir divas nozīmes.
Tehnoloģijas pasauli ir saspiedušas mazāku… Vēl tagad lasu grāmatu par krīzēm, paniku un mānijām. Nezināju, ka pirmā krīze bijusi jau XVII gadsimtā Holandē — tulpju krīze. Tulpju sīpoliem mežonīgā ātrumā izauga cena, un radās milzīgas problēmas. Krīzes ir ik pa laikam, domāju, ka šī nav pēdējā.
Dienā bija intervija ar filantropu, uzņēmēju, pēdējo triju ASV prezidentu padomnieku Braientu. Viņš teica, ka kapitālismā un brīvajā uzņēmējdarbībā nepieciešamas strukturālas izmaiņas, ka šī krīze nav kapitālisma un brīvā tirgus, bet alkatības izgāšanās. Izveidojusies naudas kultūra — ap to vien viss griežas, tā ir kā dievība, ekonomika ir reliģija. Braients uzskata, ka naudas kultūras vietā par virzītājspēku jākļūst idejai. Kas Latvijā varētu būt šī ideja?
Kļūt par izcilu mazo ekonomiku.
Bet tad jau atkal runa ir par naudu.
Protams, bet tajā ietilpst arī daudz kas cits. Esam maza valsts, mūs skar depopulācija, cilvēki aizbrauc uz neatgriešanos, mūsu nācija noveco. Neesmu pret brīvu pārvietošanos, bet Latvijai kā valstij caur to pieaug slogs, kas visiem tās iedzīvotājiem būs jāmaksā. Ir tāda lieta, kas attiecas uz uzņēmējdarbību, — fiksētās izmaksas, kuras netieši veido arī valsts. Teiksim, valsts infrastruktūra. Ja mums ir viszemākais iedzīvotāju blīvums Eiropas Savienībā, mēs visi maksājam vislielāko fiksēto izmaksu daļu par to, ka mums ir jāuztur valsts infrastruktūra. Blīvi apdzīvoto nelielo Rietumeiropas valstu fiksētās izmaksas ir par kārtu mazākas. Tātad pat pie vienāda nodokļu sloga un vienādas ražības mūsu cilvēki dzīvos sliktāk, jo būs šis papildu sadārdzinājums, kas izriet no mazapdzīvotības.
Tāpēc Latvijai jākļūst par izcilu ekonomiku, un mums vajag pievienoto vērtību. Vajag motivāciju cilvēkiem šeit palikt, rūpēties par ģimenēm, vajag atjaunot dzimtu garu, lai dzimtas veidotos.
Mums ir viena priekšrocība — mūsu vide ir būtisks nākotnes aktīvs. Patīkama, tīra. Šodien, kad cilvēkiem jādomā par rītdienu, par algu, tas liekas jocīgi, bet domāju, ka nākamo 30 gadu laikā Latvijai tas parādīsies kā būtisks aktīvs.
Un tad mūsu vide padarīs Latviju pievilcīgu investoriem?
Jā. Savulaik Īrija veicināja radošu cilvēku pārcelšanos uz dzīvi šajā valstī. Iedomājieties, ja mēs dabūtu vienu pasaules nozīmes rakstnieku, kurš būtu nopircis māju, teiksim, Latgalē pie skaista ezera! Mēs to varētu pārdot kā milzīgu aktīvu no Latvijas reklamēšanas viedokļa.
Viņi nez kāpēc pērk mājas, kur siltāk.
Latvijas vasara ir ideāla.
Bet ziema, ekonomisko ieskaitot? Vai regress Latvijā neturpināsies līdz gadsimta vidum?
Milzīgs pesimists jūs esat! Bet jāpiekrīt, ka ir drusku tāda apokalipses sajūta. Ir, un faktiski tā arī ir viena no manām galvenajām motivācijām — ka ir jāmēģina būtisku lēmumu pieņemšanu vest atpakaļ pie saprāta. Uz kā šobrīd pastāv Latvijas valsts? Uz milzīga kredīta pamata, apkraujot savus iedzīvotājus ar arvien jauniem un jauniem parādiem.
Parādi būs jāatdod. Kur, jūsuprāt, ir izeja?
Pirmkārt, jādara viss, lai pārtrauktu aizņemšanos. Lai mums nevajadzētu lāpīt neracionālos budžeta tēriņus, fundamentāli jāpārkārto valsts pārvalde. Aizdevumu mums dos vēl 2011.gadā, 2012.gadā jāsāk atdot. Kad tad pārkārtos? Uzreiz pēc vēlēšanām? Nākamajā gadā sāksies milzīga uzplauksme? Katra diena, ko valdība vada, ir tās atbildība. Bet parāds aug.
Latvijai bija izvēle starp divām iespējām. Viena — ka tā nebūs tik turīga valsts, kā ļāva cerēt izaugsmes gadu straujais temps (bijām jau apdzinuši Poliju, Lietuvu pēc kopprodukta, skatījāmies jau, vai Ungāriju varēsim noķert), bet būs bez parādiem un ar citu valūtas kursu.
Tagad šis jautājums ir noņemts no dienaskārtības. Lēmēju politiskā izvēle bija citāda: Latvija būs samērā nabadzīga valsts, apkrauta ļoti lieliem parādiem, bet ar stabilu, nemainīgu valūtas kursu.
Lai parādu ātrāk varētu atdot, acīmredzot būs jāpārfinansējas, jo Valūtas fonds naudu prasīs atpakaļ. Svarīgi, lai pēc tam privātajos tirgos, kuros būs jāpārfinansējas, mēs varētu to izdarīt par viszemākajiem procentiem. Tas ir milzīgs izaicinājums.
Jūs piedāvājāt lata devalvāciju...
Jā, 2008.gadā piedāvāju kā izvēli un tiku nolīdzināts līdz ar zemi, tai skaitā laikrakstā Diena. Pagāja laiks, tika taisīti jauni lēmumi. Teicu, ka vēl atliek Māstrihtas kritērijos noteiktā koridora paplašināšana 15 procentu robežās. To es piedāvāju pagājušā gada ekonomikas konferencē, jo toreiz tas vēl bija iespējams.
Godmaņa valdības laikā Valūtas fonds bija lieliska iespēja tikt pie lētas naudas, jo tik lēti mums nekur citur pasaulē neaizdotu, tas ir pilnīgi skaidrs. Slikti, ka nesekoja visi tie soļi, kas arī bija jāizdara. Saprātīgi soļi, kas nav vērsti tikai uz aizdotās naudas iztērēšanu, kā tas notiek pašlaik.
Raidījumā Kas notiek Latvijā? jūs tomēr skaidri neatbildējāt uz jautājumu, vai jūs un Tautas partija vispār nekad neatgriezīsies pie devalvācijas jautājuma.
Likums tiesības lemt par valūtas kursu dod nevis partijām vai to priekšsēdētājiem, bet Latvijas Bankas padomei. Vai Latvijas Banka to nekad nedarīs? Droši vien pašreizējā bankas prezidenta vadībā ne.
Vai jums, jūsu uzņēmumiem vai jūsu ģimenes uzņēmumiem ir kredīti latos?
Nav. Varbūt kādam uzņēmumam ir kāds latu kredīts, bet ne jau par to es domāju toreiz, kad devalvāciju izskatīju kā iespēju. Nevajag meklēt būtiskās iniciatīvās kaut kādu privātu ieinteresētību.
Kas notiks, ja Latvija nepārfinansēsies?
Tad ir ļoti slikti. Ja Latvija netiek galā ar savām ārējām saistībām, tad ir valsts defolts.
Ko tas nozīmē?
Vidusmēra iedzīvotājam tas nav nekas katastrofāls. Nevajag iedomāties, ka ar iedzīvotāju, kurš dzīvo no ikmēneša algas, nākamajā dienā pēc defolta iestāšanās notiks kaut kas katastrofāls. Protams, tas visnotaļ skartu no valsts budžeta algotas personas.
Viens ir pilnīgi skaidrs — caur šo mehānismu iestājas sabalansēts budžets — tik, cik valsts ieņem, tik arī izdod. Ir tāda teorija, ka tas ir visātrākais veids, kas saliek visu pa plauktiņiem, bet tas ir arī ļoti sāpīgs veids, kādā tam notikt. Totāls valsts reputācijas zudums atsauksies uz uzticību mums kā partneriem visos eksporta tirgos un arī uz importu — droši vien simtprocentīgi viss būs jāsamaksā uz priekšu, nekādas banku garantiju vēstules neviens neņems vērā.
Bads nesāksies?
Tam nu gan es neticu, ka Latvija un latvietis var nonākt badā!
Laukos vairs nav naturālo saimniecību, kur vecmāmiņa pilsētnieku pabaros ar speķīti un oliņām.
Jā, padomju laikos katrs turēja vienu vasaras suķīti. Maija sivēnu varēja izturēt līdz rudenim uz zāli, kartupeļiem, āboliem, protams, nedaudz kombikorma, piepirka vēl rupjmaizes ķieģelīšus. Tas nebija godu un pašcieņu aizskaroši! Šobrīd ir citādi.
Bet bada nebūs, esmu pārliecināts, ka cilvēki ir spējīgi pielāgoties. Un vai tiešām Latvijas politiķiem kopumā un Latvijas pārvaldniekiem nepietiks prāta, lai tādas situācijas nepieļautu?
Politiķi un pārvaldnieki ir vieni un tie paši?
Kopš esam parakstījušies zem starptautiskajiem aizņēmumiem, zināmā mērā pārvaldnieki nav Latvijā dzīvojoši…
Kad bijāt prom no aktīvās politikas, acīmredzot arī sekojāt, kas valstī notiek. Intervijās esat atzinis, ka savu viedokli par norisēm darījāt zināmu partijas biedriem un viņi ir jūsos ieklausījušies.
Ne visos jautājumos.
Kur ieklausījās?
Es, piemēram, biju par to, ka jānoslēdz robežlīgums ar Krieviju.
Kādi ir tie ekonomiskie labumi, ko no tā esam ieguvuši?
Nerunāju par kaut kādiem labumiem, bet par to, ka šis jautājums vienreiz bija jāizšķir. Tas, kas visu laiku dzīvo ar vecu sāpi, vienmēr ir kā ievainots.
Un kad partijas biedri nav jūsos ieklausījušies?
Zināt, kad dzīve apkārt mutuļo, kūsā, kad draugu daudz, kad sajūta tāda, ka esi visvarens, tad bremzes atslēdzas. Šobrīd varam konstatēt, ka vienam otram pietrūka spēju nostāties pretī finanšu lobijam, kas applūdināja visu valsti ar eirokredītu masu.
Atvainojiet, bet toreiz, tiklīdz kaut ko skaļāk pateici... Negribu uzbrukt avīzei Diena, bet atlika man tikai izteikt līdzību ar kādu abinieku, kas var uzvārīties, kad mani izsmēja komentētājs Ozoliņš. Kaut gan biju tikai izstāstījis piemēru, kas atrodams ekonomikas rokasgrāmatās! Tā, kā pierod šis abinieks, pierod arī ekonomikas — lēnām silsti līdzi un nejūti: paga, tu vari nobeigties!
Arī jūsu partijas biedri uzvārījās?
Protams! Bet ne šī vārda vulgārākajā nozīmē. Viņi aizrāvās, zaudēja latvisko piesardzību, pakļāvās politiskajam un sabiedriskajam spiedienam, kas sauca pēc arvien straujākas algu paaugstināšanas.
Vai tad jūs nebijāt iesaistīts vērienīgos darījumos ar nekustamajiem īpašumiem?
Man nebija neviena tāda spekulatīva darījuma. Es cenšos darīt to, ko protu. Negribu nosodīt nevienu, kas ir nopelnījis naudu, taču tas bija specifisks bizness.
Kā tagad izvēlaties, ar ko tikties?
Esmu gatavs ar visiem tikties, gribu runāties. Satikos ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un noteikti tikšos vēlreiz. Jāvienojas ar arodbiedrībām, jāvienojas ilgtermiņā ar biznesu: (zīmē tabulu) ka 35 procenti no iekšzemes kopprodukta mums būs ieņēmumu daļa, 32 procentus pārdalīsim valsts budžetā un, teiksim, no 2014.gada veidosim 3 procentu budžeta pārpalikumu. Lai valsts un bizness apņemas, un tā mēs desmit gados šo lietu uzstutēsim. Dzīvosim pēc vislabākās prakses. Un nebūs tā, ka uzņēmējiem te uzliks nodokļus, tur uzliks, un vēl te un te uzliks. Jā, mēs nebūsim pārtikušākā valsts, bet būsim pievilcīga valsts. Par katru nodokli varēs teikt, ka tas ir saprātīgs.
Vai varat minēt vēl kādus stratēģiskos mērķus?
Latvija ir konkurētspējīgākā, izcilākā mazā ekonomika.
Eiropā?
Pasaulē! Vai gribat teikt, ka mēs to nevaram?!
Cik ilgā laikā?
Desmit gados. No 2014.gada 3 procentu pārpalikums valsts budžetā.
Man nekrīžu periodu nav bijis, man ir iznācis vadīt valsti tieši krīzēs: pirmoreiz pēc bankas Baltija, otrreiz pēc Krievijas defolta. Vienīgais, uz ko tad vari cerēt: ka mobilizē sabiedrību un tev notic. Un abas puses slēdz ilgtermiņa vienošanos.
Cerat, ka jums izdosies panākt, lai jums notic vēlreiz?
Te nav runa tikai par mani, bet arī par eliti kopumā. Iedomājieties, pie augošā parādu sloga vēlēšanas vinnē kāda partija, bet jau nākamajā dienā tiek noīsinātas pensijas. Vai pasaka: ziniet, nodokļi tagad būs augstāki, vai: atņemsim izglītībai un veselībai. Nebūs jau tās ilgtermiņa noticēšanas! Tāpēc es gribētu teikt Ministru prezidentam un finanšu ministram — puiši, kārtis galdā! Kāds ir 2011.gada plāns?
Par jums tagad saka: pārāk agri aizgāja, pārāk vēlu atgriezās.
Pieņemu šos pārmetumus. Domāju, ka Latvija bija gatava ļoti labam, ilgstošam startam. Pozīcijas bija izcilas.
Vai jūsu aiziešana no politikas nebija personiska krīze?
Četri gadi, kamēr vadīju partiju, bija ļoti intensīvs laiks. Tika sasniegti lielie mērķi — ES, NATO. Mums atlika vēl tikai braukt saņemt puķes un rokasspiedienus, kurus arī nākamie pēc tam saņēma. Manas pēdējās valdības laiks bija arī man personīgi ļoti smags. Inspirētie skandāli, pedofilijas skandālu ieskaitot, — tas taču bija viens ārprāts!
Kad esi visu izpildījis, kad redzi, ka ir komanda (man aizejot, Tautas partijā neapšaubāmi bija pati spēcīgākā intelektuālā komanda Latvijā), — tad esi drošs, ka ir cilvēki, kas paliek tavā vietā.
Kas noticis ar šiem cilvēkiem?
Lielākā daļa vairs nav politikā. Notērēja savus resursus... Sadega, teiksim, Helēna Demakova. Viņa bija viena no visspožākajām ministrēm, kāda vien ir bijusi, ar ļoti profesionālām, dziļām zināšanām, ar atzītu autoritāti arī ārpus Latvijas. Un vienā dienā...
... pārliecināja jūs par bibliotēkas nepieciešamību.
Nē, ar vienām līgumsaistībām par koncertzāli viņa nokrita, ja tā var teikt, no debesīm ellē. Politikā tā ir: neesi pret to apdrošināts. Vienu dienu esi dieva vietā, otrā dienā velns, ja vien esi no zvaigznēm, nevis pelēks, mērens.
Pats sakāt, ka pieļāvāt dažādas kļūdas, un arī Tautas partija tādas pieļāvusi. Tad kāpēc lai cilvēki jums vēl uzticētos?
Tāpēc, ka Tautas partija spēj savas kļūdas atzīt.
Ja kāds nemitīgi ražo brāķi, viņu atlaiž no darba!
Jā, tāpēc droši vien Tautas partijai nākamajā Saeimā nebūs tik daudz vietu kā šobrīd.
Vispār iekšā tiks?
Protams!
Ja jūs nenominēs par premjeru, strādāsit kā deputāts?
Jā. Vislabāk — Budžeta un finanšu vai Tautsaimniecības komisijā. Pēdējais darbs, kas man bija Saeimā, bija Sociālo lietu komisijā.
Vēlos jautāt par politiķa ētiku. Pirms vēlēšanām staigājat gar jūras krastu, esat visiem atvērts, bet tad pēkšņi no politikas aizejat un ne ar vienu vairs nerunājat. Manuprāt, ja tu pretendē uz valsts līdera lomu, ar presi jārunā vienmēr, nevis vienubrīd jāzīmējas, otru jāslēpjas.
Negribu piekrist. Ja cilvēks nenodarbojas ar publisku darbu, viņam ir tiesības izvēlēties. Un nav tā, ka es vispār nerunāju. Bija viena otra intervija, lasīju lekcijas.
Bet, zināt, daudz kas ir mainījies pa šiem gadiem arī jūsu, mediju lauciņā. Eju pa kāpnēm, un man pakaļ skrien žurnālists, kaut ko brēkdams. Pirms mirkļa biju runājis ar visiem, kāpēc neuzdeva jautājumu tobrīd, gaismā, skaidrībā? Senāk tā nebija.
Vai valsts attīstībā var būt posmi, kad demokrātija kaitē, nevis palīdz?
Ja nācija kļūdās. Savā laikā Hitleru ievēlēja absolūti demokrātiski. Tur nevienam nevar būt pārmetumu, vācu tauta bija izdarījusi izvēli!
Diktatūra saīsina lemšanas ceļu.
Neapšaubāmi. Ja gadās, ka diktatoram ar galvu un pašnovērtējumu viss ir kārtībā, tie var būt veiksmes stāsti. Piemēram, ļoti autoritāra bija Mārgareta Tečere, bet viņa ļoti daudz deva Lielbritānijai, atjaunojot zudušo konkurētspēju.
Vai jūs varētu būt Latvijas diktators?
Nedomāju vis. Savā būtībā esmu demokrāts. Man ļoti patīk uzklausīt cilvēku apsvērumus, salīdzināt viedokļus.
Jautājums par Zatlera braukšanu uz Maskavu jums ir būtisks?
Runa ir par konsekvenci. Domāju, ka Vairas Vīķes-Freibergas izšķiršanās, iedibinot šo lietu, bija principiāli pareiza. Kāpēc šobrīd būtu jāsāk spēlēt kaut kādu teātri? Tur nav būtības. Būtība ir labas kaimiņattiecības. Ja nevaram par kaut ko vienoties, to arī šobrīd viens otram nepārmetam. Pienāks laiks, radīsies citi valsts vadītāji, citāda izpratne par lietām, kas mums ir svarīgas.
Ko domājat par partiju finansēšanu no valsts budžeta?
Mani šis priekšlikums nepārliecina. Es piedāvāju dot katram cilvēkam iespēju ik gadu aizpildīt ienākumu deklarāciju, vienu procentu no ienākuma nodokļa novirzot jebkurai sabiedriskai vai politiskai organizācijai. Viens vēlas ziedot makšķernieku biedrībai, cits — Tautas partijai, vēl kāds — invalīdu atbalstam. Un tā katru gadu. Ļaujiet cilvēkam pašam pārdalīt budžetu, nevis radiet situāciju, kurā nemainīgi tiek finansēti tie, kuri pēc vēlēšanām uz četriem gadiem iesēdušies Saeimas krēslos. Par ko politiķi rūpējas, ieviešot primitīvu naudas saņemšanu no budžeta? Ne par citām NVO, bet tikai par sevi!
Ja būtu jāaizpilda deklarācijas, visi sacenstos: aizpildiet deklarāciju par mani! Par Tautas partiju! Tā būtu īsta, godīga sacenšanās. Tās partijas, kuras būtu populārākas, saņemtu lauvas tiesu, bet, ja ne, ziedojumu nebūtu! Kas slikts šajā idejā?
Kad pērn novembrī atgriezāties politikā, izteicāties, ka vajag uzlabot politisko vidi. Vai kopš tā laika kaut kas ir mainījies?
Nedomāju. Tas, ko mēs saņemam no valdošās partijas šobrīd, uz to esmu lūdzis savus kolēģus neatbildēt. Tā retorika, kuru atļaujas, teiksim, Āboltiņas kundze... Esmu aicinājis nereaģēt.
Starp citu, tikko ASV Augstākā tiesa ir spriedumā konstatējusi, ka visi trešo personu ierobežojumi politiska viedokļa izteikšanas sakarā, vēlēšanu sakarā, ir antikonstitucionāli. Viņi uzskata, ka mūsdienu pasaulē tas vispār kļūst par absurdu. Ko jūs varat noregulēt, ja portāls tiks turēts Igaunijā un tur tiks aģitēts, un Latvijā visi to lasīs? Arestēsiet kādu Igaunijā? Sodīsiet kādu Latvijā par to?
ASV ik pa laikam nonāk pie fundamentālām atziņām. Mēs toties mēģinām kriminalizēt visu politiku un jebkuru filantropiju.
Jurģis Liepnieks izteicies, ka politikas vienkāršotā izpratne Latvijā ir evolucionējusi no jūsu un Lemberga sākotnējās nepatikas.
Tas ir pārspīlējums. Latvijas sabiedrības un politiskās vides ļoti augstprātīgs novērtējums. Ar to viņš pasaka, ka visu politkomentētāju, apskatnieku personības ir bijušas atkarīgas tikai no Šķēles un Lemberga attiecībām.
Vai laikā, kad nācāt politikā, līdzās Lembergam jutāt arī citas lielas figūras?
Latvijas ceļam bija vairāki spoži politiķi: Indulis Bērziņš, Andrejs Panteļējevs, Kristiāna Lībane, Vilis Krištopans, vēl citi... Bet tā ar Lembergu bija ļoti svarīga pretīstāvēšana. Ja jūs palasītu to laiku publikācijas, Lemberga kungs nekādā veidā nebija, teiksim, par stāšanos NATO.
Tolaik man bija, ja tā var teikt, atbalsts jūsu medijā. Jā, var teikt, faktiska vienošanās ar Ēlertes kundzi. Viņa pauda man visnotaļ spēcīgu atbalstu. Pēc tam viņai radās citi favorīti, es tagad esmu kritikas objekts...
Kāpēc?
Viena no lietām neapšaubāmi ir saistīta ar politisko vidi. Ir bijusi vērojama vēlme veidot visas valsts politiku, nevis tikai konkrētā medija politiku. Vienlaikus būt ne tikai politikas veidotājai un izteikt politiskus viedokļus, bet pie reizes būt arī augstākajam morālajam soģim. Tagad pozīcijas ir skaidras un, manuprāt, godīgākas, Ēlertes kundze nodarbosies tikai ar politiku, līdz ar to viņai būs jauns dzīves posms, viņa pati tiks pakļauta soģiem.
Ļoti sen neesmu saticis Ēlertes kundzi, man nav pret viņu privātas nepatikas. Man būtu ko jautāt, ko teikt.
Ja aktīvajā politikā sāktu darboties Sudraba, kā jūs viņu vērtētu?
Būtu gatavs gan būt viņas komandā, gan redzēt viņu savā.
foršs foto
foršs foto