Tā aģentūrai BNS atzina aptaujātie tiesneši - Guntars Stūris, Juris Stukāns, Aija Jermacāne, Iveta Krēvica un Velta Silamiķele.
Tiesneši komentāros norāda, ka sabiedrībai ir tiesības zināt informāciju, kas izriet no krimināllietām, taču nekādā gadījumā lietas materiālu publicēšana nedrīkst notikt, pirms lieta nonākusi tiesā, tā to paredz arī likums.
Taču, kas notiek pēc tam, tiesnešu domas jau dalās. Daži aptaujātie tiesneši pilnībā atbalsta TM viedokli - mediji nedrīkst publicēt krimināllietas materiālus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas tiesā, taču ir tiesneši, kas neredz nekā slikta, ja mediji, sēžot atklātā tiesas sēdē, lietas materiālus atspoguļo, protams, ievērojot ētikas normas un likumus.
Tiesneši norāda, ka lietas materiālu publiskošana nevar radīt situāciju, kad tiek radīts kaitējums lietā iesaistītajām personām un varbūt pat valstij.
Aptaujātie Temīdas sargi atzīst, ka vadās pēc likuma un ētikas normām un krimināllietas atspoguļošana neietekmē viņu lēmumus.
Rīgas apgabaltiesas (RAT) tiesnesis Guntars Stūris, kurš cita starpā ir tiesājis mediju uzmanību izpelnījušos Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pazudušās naudas lietu, TM ieceri būtībā neatbalsta, kaut arī dažus principus medijiem vajadzētu ievērot.
Ja krimināllietu iztiesā atklātā tiesas sēdē, tad informācijas pieejamībai nevajadzētu būt vairāk ierobežotai vai apgrūtinātai, ciktāl to pašlaik neierobežo esošie speciālie likumi, skaidro Stūris. Turklāt likumu bāze jau pašlaik pietiekami ierobežo mediju tiesības publicēt lietas materiālus, taču tam klāt vajadzētu būt dažiem pamatprincipiem gan no krimināllietas informācijas devēja puses, gan no informācijas izplatītāja puses.
Tie principi, pēc tiesneša Stūra domām, būtu šādi - par vainīgu apsūdzēto var atzīt tikai tiesa. Ja iztiesāšanas laikā žurnālists klausās liecības un tiesas zālē dzird citus lietas materiālus, tad vienmēr, to atspoguļojot savā publikācijā, vajadzētu būt piebildei, ka vēl nav tiesas sprieduma un dzirdētais ir tikai prokurora, advokāta vai cita lietā iesaistītā viedoklis.
Tiesnesis Stūris domā, ka medijiem vajadzētu rīkoties tā, lai, publiskojot lietas materiālus, netiek radīts apdraudējums un zaudējumi citām lietā iesaistītajām personām, taču tajā pašā laikā šādam principam jābūt līdzsvarā ar sabiedrības tiesībām zināt informāciju. Ja tas netiekot ievērots, sekas tam var būt tādas, ka lietā iesaistītajam ar mediju publikāciju tiek radīts morāls vai citāds kaitējums, viņš iesniedz prasību, kurā lūdz piedzīt attiecīgas naudas summas, un tas, protams, par labu nenākot valstij, turklāt Stūris domā, ka šādu prasību skaits tikai augšot.
Stūris norāda, ka likumos ir skaidri pateikts, ka medijam ir jāievēro sensitīvie dati, atspoguļojot lietas materiālus, tostarp liecinieku liecības, turklāt lietu, pirms tā nonākusi tiesā, aizsargā izmeklēšanas noslēpums.
"Tajā brīdī, kad izmeklēšana ir pabeigta, kad pierādījumi uzrādīti un ja vien lieta nebūs slēgtā tiesas sēdē, nu kas tur var būt slepens," piebilst Stūris. Tiesnesis gan piekrīt, ka atsevišķos gadījumos lietas materiālu iztirzāšana presē, pirms lieta nonākusi tiesā, var apdraudēt pierādījumus, turklāt nereti apsūdzētie ar medijiem cenšas manipulēt, lai tiktu pie mazāka soda, kaut, no otras puses, neviens apsūdzētajam nevar aizliegt sniegt intervijas.
Bijušais RAT priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs un pašlaik RAT tiesnesis Juris Stukāns, kurš pašlaik skata mediju uzmanības lokā nonākušo digitālās TV krimināllietu, liegumu medijiem publicēt kriminālprocesa materiālus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas tiesā, ja lieta jau atrodas tiesā, uzskata par nepamatotu.
Tad, kad lietu nodod tiesai, lietas dalībniekiem lietas materiāli ir pieejami, taču Stukāns neredz vajadzību, kamdēļ tos vajadzētu slēpt. Likums jau tagad aizliedzot, ka nedrīkst izsniegt lietas materiālus nepiederošām personām pirms lieta nonākusi tiesā. Izsniegt materiālus var tikai ar procesa virzītāja atļauju.
Stukāns uzskata, ka prokurors, nododot lietu tiesai, ir atklājis savu apsūdzību un pierādījumus un nekādas procesuālas darbības vairs netiek veiktas, līdz ar to tiesnesis personīgi neredz juridisku pamatu, lai aizliegtu publikāciju. "Prokurors pierādījumus sagatavojis, lai apsūdzētu nozieguma izdarīšanā. Ko tad mēs neticam prokuroram, ja mēs slēpjam to, ko viņš tur ir sadarījis? Kāpēc sabiedrība savu pozīciju nevar paust, ja jau valsts apsūdzība uzskata, ka apsūdzētais ir vainīgs?"
Tiesnesis Stukāns gan atbalsta to, ka lietas materiālu publiskošana jānodrošina tā, lai to atreferēšana nebūtu klaji un nepamatoti apsūdzoša un netiktu atklāts privātās dzīves noslēpums.
Ja grozījumu iecere ir, lai padarītu neietekmējamāku tiesas darbu, Stukāns uz to atbild, ka tiesai ir jāvadās tikai no tiem pierādījumiem, kas stāv uz tās galda, un kāda starpība esot, kurš ko dara ārpus tiesas zāles, tostarp medijos iztirzājot lietas materiālus.
"Tad jau var ietekmēt jebkas, arī braucot no rīta uz darba, ja es iekļūšu negadījumā un man būs jāskata lieta, tad es būšu nikns uz to, ka kāds slikti dara," ironizēja tiesnesis.
Skaidrs, ka jebkuru subjektīvi varot ietekmēt ar apkārtējā vidē notiekošajiem procesiem un no tā nav iespējams norobežoties, jo tiesnesis arī ir tikai cilvēks. Ja skatās no juridiskā viedokļa, tad ir tikai likums un tie pierādījumi, kas stāv tiesnesim uz galda, un apkārtējie apstākļi nav jāņem vērā.
"Viennozīmīgi objektivitāte izslēdz tiesneša subjektīvu attieksmi, līdz ar to lai publicē, ko vēlas," viņš piebilda.
Stukānam, pieņemot lēmumu, mediju uzmanība attiecīgajai lietai netraucējot, vēl vairāk - ja ir pievērsta pastiprināta uzmanība konkrētai krimināllietai, tas liek tiesai ar lielāku rūpību izvērtēt visus lietā esošos apstākļus. "Septiņas reizes tiek pārbaudīts, lai nekļūdītos, jo neviens negrib, lai publiski izskanētu aplamības."
Rēzeknes tiesas priekšsēdētāja Aija Jermacāne, kas savulaik tiesājusi sabiedrības uzmanību izpelnījušos Balvu policista sabrauktā jaunieša lietu, Tieslietu ministrijas ieceri daļēji atbalsta, jo šādai iecerei esot gan pozitīvais, gan negatīvais aspekts.
Dažkārt mediji publicējot lietas materiālus pirmstiesas procesa laikā, kad tiesas laikā jau pieprasa konkrētu spriedumu, un netieši izdara spiedienu uz tiesu. Tajā pašā laikā tiesnese atzīst - ja žurnālists ir piedalījies atklātā tiesas sēdē, tad viņam ir tiesības uz savu viedokli, jautājums ir tikai, cik tas esot korekts.
Vietējā Rēzeknes laikraksta žurnāliste uz tiesas sēdēm nāk regulāri, regulāri raksta par tiesā iztiesātajām lietām, paužot savu viedokli par tiesas sēdē dzirdēto. "Centrālo laikrakstu žurnālistus savas tiesneses karjeras laikā tiesas zālē esmu redzējusi vienu reizi - apmēram pirms pieciem gadiem."
Ja lietas materiāli tiek nodoti medijiem, pirms tiesas process ir sācies, tam, kas šos materiālus neatļauti publiskojis, par to būtu jāatbild likuma priekšā, uzskata Jermacāne, gan piebilstot, ka dažos gadījumos lietas materiāli var tikt atspoguļoti presē, taču tādā gadījumā tam jābūt procesa virzītāja kontrolētam. Tajā pašā laikā ir bijuši gadījumi, ka šādu lietas materiālu publicēšana ir veicinājusi kriminālprocesa sākšanu vai virzību.
Jermacāne, pieņemot krimināllietā kādu nolēmumu, tostarp spriedumu, nekad neesot ietekmējusies no tā, ko atspoguļo mediji. Ja jāpieņem spriedums lietā, ko attaisno mediji, tiesnese cenšas vispār neskatīties TV un nelasīt presi, kaut arī dažās lietās viņa esot jutusi mediju spiedienu.
Tā vajadzētu būt, ka tiesnesis, taisot spriedumu, vadās tikai no likuma un lietā iegūtajiem pierādījumiem, bet tiesnese uzsvēra, ka arī tiesneši ir tikai cilvēki un var būt situācija, ka masu informācijas līdzekļos ap iztiesājamo lietu saceltā ažiotāža un publicētie viedokļi par to, kādam vajadzētu būt sodam, var ietekmēt spriedumu.
Jermacāne uzskata, ka šādos gadījumos zaudētājs ir ne tikai apsūdzētais, kurš saņem bargāku sodu, nekā tas būtu situācijā, kad šādas ažiotāžas nebūtu, bet arī visa sabiedrība kopumā, jo šajā gadījumā tiek pārkāpts viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem - personas tiesības uz taisnīgu tiesu.
"Tiesa gan, priekšstats par to, kas ir taisnīga tiesa, katram cilvēkam ir atšķirīgs. Ļoti daudziem cilvēkiem diemžēl taisnīgs šķiet tikai spriedums, ar kuru vainīgajam ir piespriests pēc iespējas bargāks cietumsods," nobeigumā piebilda Jermacāne.
Savulaik Jūrmalgeitas krimināllietu skatījusī Zemgales apgabaltiesas tiesnese Velta Silamiķele uzskata, ka ministrijas priekšlikums ir pamatots - lietas materiāli nav iztirzājami nedz pirmstiesas procesa, nedz tiesas procesa laikā.
Lietas materiālu publiskošana varot ietekmēt pārējos procesa dalībniekus, tas izkropļojot tiesas procesu, jo tiesai galu galā uzdevums ir noskaidrot patiesību. Tiesnesis gan var savu nostāju nodalīt, ja materiāli tiek publiskoti, taču dažkārt tas var psiholoģiski radīt nevajadzīgu spriedzi.
"Intervijas ar apsūdzētām personām, intervijas ar lieciniekiem - nu galīgi aplami," sacīja tiesnese.
Par procesa gaitu informāciju jau varot sniegt, taču nevis par saturu, domā tiesnese un argumentē ar to, ka, piemēram, ja viena dalībnieka liecība tiek publicēta vai komentēta, otrs lietas dalībnieks no publicētā var ietekmēties. Tāpat mediju publikācijas dažkārt var ietekmēt pierādījumus.
Lai arī ļoti lielu mediju uzmanību izpelnījās viņas tiesātā Jūrmalgeitas krimināllieta, fakts, ka pirms tam tika publicētas telefonsarunas, neko neesot mainījis "ne par labu, ne par sliktu, jo tās (telefonsarunas) jau lietā tur bija". Sarunas nebija apstrīdams pierādījums un bija vērtējamas kā tādas, un Silamiķele tiesas procesā preses spiedienu neesot izjutusi.
Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāja Iveta Krēvica, no vienas puses, saprotot gan Tieslietu ministriju, gan tiesnešus, kas piekrīt šiem grozījumiem, un, no otras puses, saprotot presi un sabiedrību, kas grib zināt skaļās lietās. Pati tiesnese vairāk sliecas piekrist šādai iecerei, jo krimināllietas materiāli, kamēr vēl ir izmeklēšanā un tiesā, būtībā ir ierobežotas pieejamības informācija.
Krēvica novērojusi, ka prese lietā esošo noziegumu atspoguļo no vienas puses un uzspiež sabiedrībai savu viedokli un, ja tiesneša viedoklis nesakrīt ar sabiedrības viedokli, tad sliktais vienmēr esot tiesnesis. Prese, atspoguļojot krimināllietas materiālus vai tiesas procesus, bieži vien aizmirst, ka pastāv arī tādas lietas kā lietā atspoguļotie sensitīvie dati.
Tiesnese gan nezina, kā risināt problēmu, ja žurnālists atspoguļo sensitīvos datus, ko dzirdējis atklātā tiesas sēdē, kaut arī par šo jautājumu esot diskutēts. Tas vairāk esot žurnālista ētikas jautājums.
"Es domāju, ka kaut kādiem ierobežojumiem tomēr ir jābūt, jo grozījumu mērķis jau laikam ir vērsts uz to, ka spriešanas funkcija tiek atstāta tikai tiesai," atzina tiesnese.
Spiedienu no preses tiesnese neesot izjutusi, taču reizēm, skatot lietu, kas tiek atspoguļota presē, viņa secinājusi, ka žurnālisti no procesa atspoguļojuši tikai mazu daļu un kāda detaļa tiek interpretēta no citas puses un, pieņemot spriedumu, tiek sabiedrības nopēlums.
Krēvicai nav bijušas problēmas pieņemt objektīvu spriedumu, ja viņas iztiesātā lieta tiek atspoguļota presē. Tiesnesim, tiesājot lietu, ir jānorobežojas no preses, jo likums skaidri nosaka, no kā tiesnesim jāvadās, pieņemot spriedumu, taču, protams, tiesnesis neesot izolēts no sabiedrības.
Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs piektdien pēc tikšanās ar Valsts prezidentu, žurnālistiem pauda, ka atbalsta priekšlikumus, kas paredz liegumu medijiem publicēt kriminālprocesa materiālus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas tiesā, jo tas padara neietekmējamāku tiesas darbu.
Krimināllietas materiālu nokļūšana nespeciālistu un sabiedrības rokās visādā ziņā var atstāt ietekmi, jo tiesneši tāpat kā citi sabiedrības locekļi skatās televīziju un lasa avīzes un, ja sabiedrībā veidojas viens vai otrs priekšstats par konkrētām lietām, tad ir jābūt "stipram mugurkaulam un stiprai iekšējai pārliecībai, lai norobežotos" no tā, kas tiek atspoguļots presē.
AT priekšsēdētājs gan piekrīt, ka ir jābūt samērībai un sabiedrība drīkst zināt, par ko cilvēks ir apsūdzēts, bet viņš nedomā, ka sabiedrībai vajadzētu iedziļināties tādās niansēs kā, piemēram, ekspertu atzinumi, noklausītas telefonsarunas un veselības diagnozes, jo pretējā gadījumā tas nesekmētu lietas objektīvu izskatīšanu.
Jau ziņots, ka Tieslietu ministrija (TM) sagatavojusi priekšlikumu grozījumiem likumā par presi un masu informācijas līdzekļiem, kas paredz liegumu medijiem publicēt kriminālprocesa materiālus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas tiesā.
Pagaidām šo priekšlikumu virzīšana cietusi neveiksmi, jo Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija šonedēļ to neatbalstīja. Galavārds tomēr būs jāsaka Saeimai. Iniciatore šiem likuma grozījumiem, ko Saeimā iesniedzis tieslietu ministrs, ir Ģenerālprokuratūra.