Piemēram, politiķus un amatpersonas objektīvi vairāk izjautā žurnālisti, viņiem objektīvi darba sastāvdaļa ir ne tikai parakstīt papīrus kabinetā, bet arī tikties ar cilvēkiem. Un kā tu pierādīsi, ka ministram X nevis uznākusi apzinīguma un strādīguma lēkme, bet viņš, resgalis, «dzen politiku», griežot lentītes vai traucoties uz kārtējo apaļo galdu.
Tādēļ juridiski administratīvā resursa izmantošanu ierobežot grūti. Tomēr tas nenozīmē, ka te nekas nav līdzams. Ļoti daudz atkarīgs no pašu vēlētāju acīguma un aktivitātes. Piemēram, ja pie partijas A piederīgs pašvaldības vadītājs darba laikā nevis risina savas pašvaldības jautājumus, bet nez kāpēc laiž balonus partijas A propagandas pasākumā, nekas netraucē vēlētājam nedz uzreiz klupt krāgā vainīgajam, nedz ziņot par to presei. Liela loma arī žurnālistu sagatavotībai. Piemēram, ja ministrs X, atlēkšojis uz interviju par viņa atbildības sfērā notiekošo, sāk piedēvēt savai partijai nepelnītus nopelnus vai nepelnīti izvirza apvainojumus konkurentiem, jāspēj gan šo blēdību pamanīt, gan uz to tūlīt norādīt. Tas pats attiecas uz piņķerīgāku gadījumu, kad intervējamais/uzklausāmais ir ministram X pakļautas iestādes vai uzņēmuma pārstāvis, kurš sāk runāt pārāk sīrupaini vai noklusēt problēmas.
Turklāt nav pārliecības, ka šis administratīvais resurss, ja ar to saprotam bāšanos virsū vēlētājiem, patiesībā strādā par labu resursa izmantotājam. Gan tāpēc, ka vairākumā gadījumu šis personāžs drīz vien sāk atkārtoties - un jo biežāk šī viena un tā paša malšana notiek, jo piktāks kļūst klausītājs. Gan tāpēc, ka jo biežāk politiķis grib parēgoties, jo lielāka iespēja uzprasīties uz nepatīkamiem jautājumiem. Citiem vārdiem sakot, negribas īsti piekrist reklāmas speciālistiem, ka politika tas pats veļas pulveris vien ir, ka var «paņemt ar masu».