Patērētājam vienmēr taisnība

Mēs cīnāmies ar pēkšņi uznākušo krīzi, meklējot to, par ko pirms tam pat tā īsti nedomājām. Tie, kas atrodas augšā, par krīzi gan runā, bet paši no tās tā īsti necieš. Tie, kas palikuši dziļi apakšā, vairs nespēj pat parunāt. Mūsu tautas un valsts spēks un spēja izturēt šodien visvairāk ir atkarīgs no tiem, kuri vēl nepadodas, turas pēdējiem spēkiem. Ja viņi nerunās un tie tur augšā viņus nesaklausīs, mēs visi nogrimsim un straume mūs izskalos kaut kādā svešā krastā, kā tas jau ne vienu reizi vien ir bijis. Es formāli piederu pie tiem, kuri ne tikai vēl nav nogrimuši, bet ir arī atbildīgi par tiem, kuriem slīkstošie ir uzticējuši sniegt viņiem palīdzību. Mēs visi zinām, ka palīdzības resursu (kā jau tas parasti ir krīzes situācijās mēdz būt) ir par maz. Tāpēc mums labi jāpārdomā, kas, kad un kur ir visvajadzīgākais, lai palīdzība nenāktu par vēlu. Jau vairākus gadus Rīgas domē vadu Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komiteju. To sāku darīt tad, kad mums bija lieli plāni un mēs varējām dot neapšaubāmi izpildāmus solījumus - darīsim vēl vairāk! Nu mūs spiež nedot jaunus solījumus, un arī pārtraukt jau iesākto pildīšanu. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp. Tā sakām, kad runa ir par saviem pirkstiem. Bet kā ir tad, kad kožam citu pirkstos? Tad atliek tikai paļauties uz to, ko mums saka cietējs. Esmu ļoti pateicīgs žurnālistiem, kuri visai plaši un pilnīgi spēj savākt, apkopot un pasniegt informāciju par to, kā jūtas mūsu tauta. Es tam cītīgi sekoju. Žēl tikai, ka agrāk regulāri saņemto avīžu žūksnis (taupības dēļ) nu ir noplacis tikai līdz vienam ikdienas laikrakstam. Paldies _LETA’i_, _DELFI’em_ un citiem ziņu portāliem, kā arī radio un TV, kas šo «robu» visai veiksmīgi spēj aizpildīt. Tomēr man šķiet, ka kaut kur vēl ir liela nesaklausīto (varbūt, ka vispār nekad nerunājošo, pilnībā klusējošo) masa, kurai būtu gan ko teikt un kas to darītu ar labu konkrētās situācijas izpratni un vēsu prātu.Jau vairākas reizes esmu dzirdējis privāti paustas domas, ka mums nevajag būvēt jaunos bērnudārzus ar tik dārgu aprīkojumu laikā, kad katastrofāli trūkst vietu, bet jāapmierinās ar vienkāršākiem, ka bērnu dārzu un silīšu statusa pārveidošana par pirmskolas izglītības iestādēm ir radījusi vairākas jaunas problēmas. Iespējams, ka šodienas apstākļos labāk būtu veidot bērnu dienas aprūpes centrus, jo tos var izveidot operatīvāk un tie ir lētāki? Vai ir pareizi, ka, plānojot vietu pieejamību pirmskolas, sākumskolas un pamatskolas iestādēs, tiek izmantots mikrorajonu princips, kas bāzēts uz ģimeņu dzīves vietām, bet netiek ņemts vērā, kurā rajonā atrodas vecāku darba vietas. Praksē vērojams, ka visai bieži bērnus grib sūtīt nevis uz dzīves vietai tuvāko iestādi, bet gan uz iestādi, kura ir ērtāk sasniedzama dodoties uz darba vietu vai atgriežoties no darba mājās. Domāju, ka viens no galvenajiem šķēršļiem šo problēmu optimālāko risinājumu atrašanā ir ierēdņu un deputātu uzskats, ka viņi visu zina labāk, ka viņi ievēro ne tik daudz konkrētās prasības, bet «risina problēmu kopumā». Pārāk bieži un dažādos līmeņos dzirdam atrunas, ka iedzīvotāji neredz tālāk par savas ģimenes rāmjiem. Bet kur gan viņiem vēl būtu jālūkojas, ja aiz tiem notiekošais viņiem nekādus problēmu risinājumus nesola!«Patērētājam vienmēr taisnība» - to man iemācīja draugi Amerikā jau pirms četrdesmit gadiem. Mēs sakām: kas maksā, tas pasūta mūziku. Bet patērētāji taču ir nodokļu maksātāji un tāpēc viņiem ir tiesības «pasūtīt mūziku». Variet jau pieprasīt mūs, šīs mūzikas taisītājus, atlaist no darba. Bet daudz labāk būtu, ja mēs viens otru uzklausītu. Mums jāvienojas par konkrētiem uzdevumiem un konkrētiem to izpildes termiņiem (un ne jau tiem, par kuriem sakām: nāks nākošie un lai tad viņi tos pilda). Publiskās apkalpošanas jomā plāni var mainīties tikai mainoties pasūtījumam un nekad mainoties to izpildītāju sastāvam!