Plēnuma sasaukšanas iniciatīva pieder Rakstnieku savienībai, un tajā piedalījās eksperti. Mūsu organizācija toreiz ģenerēja sabiedrībai nozīmīgas idejas un, konsolidējoties ar pārējām radošajām savienībām, kļuva par varai negaidītu spēku.
1. un 2.jūnija saietu bijām iecerējuši kā pirmo oficiālo protestu pret nacionālo nihilismu, latviešu pārtautošanu un republikas pazemošanu visā gandrīz 50 gadu vēsturē. Par vairogu mūsu iecerei kalpoja stiprākais no visiem tā laika vairogiem - proti, mēs to veltījām PSKP 19.konferencei, kurai bija jāsākas 1988.gada 28.jūnijā Maskavas Kremlī un kuras progresīvās, mazliet sensacionālās tēzes bija publicētas presē un tika plaši apspriestas. Mēs zinājām, ka 19.konference liks pamatus principiāli jaunai attīstībai, piemēram - lems sarīkot visa līmeņa padomju vēlēšanas ar alternatīviem kandidātiem sarakstos un pieņems Rezolūciju par atklātumu (glasnostj) Aleksandra Jakovļeva vadībā, kas praktiski nozīmēs cenzūras likvidēšanu ar pieteikumu. Mēs nolēmām dot savu ieguldījumu 19.konferences tēžu apspriešanā. Īpaši nozīmīga bija konferences tēze par balto plankumu likvidēšanu vēstures jautājumos. Atsaucoties uz balto plankumu apgūšanas nepieciešamību, mēs nācām Gorbačovam palīgā un plēnuma rezolūcijā ierakstījām arī šādu teikumu: "Lai atjaunotu vēsturisko patiesību, iepazīstināt republikas sabiedrību ar Ribentropa-Molotova 1939.gada 23.augusta pakta slepenajiem protokoliem."
Tagad, pēc 20 gadiem, redzam, ka 1. un 2.jūnijs ir pieteicis sākumu vēl vienam principiāli jaunam procesam, ko nedz Mihails Gorbačovs, nedz toreiz vēl pat vēlākais Ribentropa-Molotova pakta galvenais denonsētājs PSRS parlamentā Aleksandrs Jakovļevs nav paredzējuši - Baltijas republiku valstiskuma atjaunošanu.
Jāatceras, ka Vulfsona runa ir pirmā runa no oficiālas un atklātas tribīnes visā Padomju Savienībā par Vācijas-PSRS 1939.gada līguma un slepeno protokolu nelikumību.
Šodien mēs redzam, ka mūsu plēnums sakrita ar augstāko punktu Reigana un Gorbačova labo attiecību un tātad - ASV un PSRS vēsturē. Kad Rīgā sākās rakstnieku un citu radošo organizāciju lielā sapulce, Reigans un Gorbačovs risināja sarunas Kremlī, un ASV prezidents, trīs dienās aklimatizēdamies Helsinkos, bija izstudējis Gorbačova izvirzītās 19.konferences tēzes, par kurām Amerikas vēstnieks Padomju Savienībā Džeks Metloks savam prezidentam tika teicis: pēc šīs konferences Padomju Savienība vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Toreizējam amerikāņu vēstniekam un tagad arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklim Džekam Metlokam bija taisnība... Pie šīs atziņas bija nākuši arī vairāki latviešu inteliģenti, kas rīkoja 1. un 2.jūnija plēnumu un kuri tajā uzstājās. Dienā, kuru Mavriks Vulfsons izvēlējās par piemērotu savai hrestomātiskajai runai, Kremlī notika Reigana vizītes noslēguma ceremonija, un ASV prezidenta klātbūtne Maskavā nemaz nenāca mums par sliktu, kaut arī tā bija sagadīšanās. Jā, sagadīšanās, bet tik elektrizētā laikā, kāds bija 1988.gada pavasaris, arī sagadīšanās bija likumsakarība. Abu prezidentu tikšanās toreiz bija iespējama galvenokārt tāpēc, ka Gorbačovs bija pildījis doto solījumu - ar 15. maiju sākt izvest karaspēku no Afganistānas.
Savukārt Reigans sarunās ar PSRS jauno līderi vadījās pēc slavenā disidenta Andreja Saharova uzstādījumiem, kurus pirms vizītes no akadēmiķa saņēma ASV valsts sekretārs Šulcs, pirms vizītes izmantodams atļauju tikties ar Saharovu viņa dzīvoklī Maskavā. Var teikt, ka Latvija tobrīd nestāvēja tālu no lielās politikas interešu loka. 31.maijā ASV vēstnieka rezidencē Maskavā, tā sauktajā Spasohausā, prezidents Reigans citu disidentu vidū bija ielūdzis arī latviešus, un viens no tiem bija mācītājs Modris Plāte. Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, lai mēs saprastu, ka Rakstnieku savienības valde bija spējusi panākt lūzumu Latvijas garīgajā gaisotnē īstajā laikā un ar īsto cilvēku palīdzību un ka vēsturiskā situācija mums bija labvēlīga.
1988.gads bija reti auglīgs - rakstnieku plēnums, festivāls Baltica, karoga reabilitēšana un pacelšana Rīgas pils tornī, mītiņi 14.jūnijā un 23.augustā, 18.novembra atzīmēšana Drāmas (Nacionālajā) teātrī utt.
Vai tas nav skaists vēstures paradokss, ka tieši rakstnieki un viņu kolēģi citās radošajās savienībās izaicināja uz intelektuālu divkauju režīmu, kas bija radošos cilvēkus apvienojis centralizētās organizācijās! Pirmo protestu pret tautas pazemošanu oficiālā līmenī organizēja un tieši acīs visaugstākajai vadībai padomju Latvijā pateica radošie darbinieki, kuru organizācijas, lai kontrolētu viņu daiļradi, bija veidotas pēc Staļina rīkojuma. PSRS Rakstnieku savienība tika izveidota pēc VK(b)P CK 1932.gada 23.aprīļa lēmuma "Par literāri māksliniecisko organizāciju pārkārtošanu". Par tās biedriem varēja kļūt, citēju no Lielās padomju enciklopēdijas 1957.gada izlaiduma - literāti, kas ar savu daiļradi aktīvi piedalās komunistiskās sabiedrības celšanā. Tika noteikts, ka padomju rakstnieki vadās pēc sociālistiskā reālisma principiem, kuri savukārt kļūst par rakstnieka daiļrades metodi, un šīs metodes galvenais uzdevums esot, citēju LPE, masu komunistiskā audzināšana. Citiem vārdiem - tika legalizēta daiļrades ideoloģiskā cenzēšana, dažkārt pat daiļdarba aizliegšana un autora vajāšana, jo radošais process tika iedzīts vienā tā sauktajā metodē.
Tāda pati Rakstnieku savienība un ar tādiem pašiem noteikumiem 1940.gadā tika izveidota PSRS 14.republikā Latvijā, un pirmajā padomju gadā tajā iestājās liela daļa latviešu rakstnieku, ar kuriem vēl šodien lepojamies. Arī daļa no tiem, kuri kara beigās devās trimdā uz rietumiem.
48 gadus, no kuriem četri pieder vācu okupācijai, Latvijas rakstnieki bija šīs organizācijas biedri, un varbūt tā ir likumsakarība, ka tieši gara gūstekņi oficiālā līmenī 1988.gada 1. un 2.jūnijā sacēlās pret režīmu, kas viņus ar vienu roku uzņēma savā galmā un dalīja ceļazīmes uz daiļrades namiem, ar otru amputēja dzejoļus un poēmas, stāstus un romānus, lugas un scenārijus.
* * *
Uz partijas 19.konferenci 1988.gada 24.jūnijā Lietuvas komunistu delegāciju Viļņas dzelzceļa stacijā pavadīja 20 tūkstoši cilvēku, un tā bija pirmā akcija, ko publiski organizēja Lietuvas Tautas fronte, citiem vārdiem - Sajūdis.
Labi apzinādamās tādu pašu notikumu attīstību Rīgā, mūsu toreizējā vadība organizēja Latvijas delegācijas aizbēgšanu uz Maskavu un, gluži negaidot, mums izsniedza aviobiļetes, lai skaistā jūnija vakarā mēs no Rīgas lidostas pazustu tālēs zilajās, prom no savas tautas acīm. Latvijā nomenklatūra baidījās no Gorbačova un Jakovļeva organizētās konferences, un pamatoti. Bet mēs atbalstījām jaunos līderus Kremlī, kuri savukārt toreiz, tajā vēstures brīdī, atbalstīja visus, kuri atbalsta viņus.
Mēs uz Kremli devāmies ar Radošo savienību plēnuma idejām un no Maskavas pārbraucām ar aicinājumu Latvijas sabiedrībai un visai tautai izmantot 19.konferences piedāvāto ideju izvirzīt pašiem savus deputātu kandidātus priekšā stāvošajās vietējo padomju, Latvijas PSR un PSRS Augstākās padomes vēlēšanās. No Latvijas radošās inteliģences 19.konferencē piedalījās Dainis Īvāns, kurš toreiz kopā ar Edvīnu Snipu bija pazīstams kā cīnītājs pret Daugavpils HES celtniecību (Tautas frontes vēl nemaz nebija), publicists no partijas laikraksta Cīņa Ēriks Hānbergs, tautā augstu cienītais aktieris Ģirts Jakovļevs, arī es kā RS valdes priekšsēdētājs.
* * *
Īpaši nenovērtējams bija zinātnieku ieguldījums plēnuma argumentācijā. Mums vara pārmeta līšanu ekonomikā, demogrāfijā, plānošanā, nacionālās politikas revidēšanā, no kā mēs nekā nesaprotot, bet zinātnieki dzejnieku un gleznotāju emocionālo patvaļu apstiprināja ar reāliem skaitļiem un faktiem. Vara sāka saprast, ka inteliģence spēj būt arī vienota. Vai tā bija sazvērestība? Nē, solidaritāte. Ne velti mēs sarīkojām šo apvienoto sanāksmi. Ne velti turpmākai darbībai plēnums nolēma nodibināt Radošo savienību kultūras padomi, lai turpmāk koordinētu darbības. Ne velti plēnumā atskanēja ierosinājums, lai tieši Rakstnieku savienība organizētu Tautas fronti. Fronte tika nodibināta četrus mēnešus vēlāk, un tagad, pēc 20 gadiem, redzam, ka tās dibināšanas kongresa scenārija rokraksts bija stipri līdzīgs 1. un 2.jūnija plēnumam - ievadvārdi, referāts, runas, debates, rezolūcija. Arī starp vadošajām personām bija daudzi plēnuma ideologi un nu jau vairs ne tikai mākslinieki.
Arī plēnuma starptautiskā rezonanse tika tālredzīgi paredzēta. Mēs negribējām, lai ieguldītā enerģija paliktu vietējā padomju Latvijas ūdenskrātuvē, ko sauc arī par dīķi.
PSRS līmenī to vērtēja citās, toreiz savienotajās republikās. Mums rakstīja vēstules krievi no Sibīrijas, moldāvi par savu alfabētu, Krimas tatāri, arī tautieši no ārzemēm. Akadēmiķis Saharovs un Jeļena Bonnere uz Rīgu neatbrauca, bet visi zināja, ka viņi ir ielūgti. Toreiz arī tā bija zīme. Bet Vulfsona runa guva atbalsojumu jau 1988.gada augustā - ASV kongresmeņi paziņoja, ka atbalsta profesora izteikto viedokli par 1940.gada notikumiem Baltijas valstīs.
* * *
3.jūnijs uzausa ne vien ar ziediem profesora Vulfsona kāpņu telpā, bet arī ar pavisam citu attieksmi pret politisko attīstību toreizējā "mūsu republikā". Partijas vadība saprata, ka ir zaudējusi radošajai inteliģencei un līdz ar to - tautai. Cenzori un redaktori vairs neuzdrošinājās tādā pašā kapacitātē pārlūkot tekstus, bet mūsējie guva jaunu drosmi un cilvēcisku pašcieņu, jo bija atgriezusies vēsturiskā patiesība un atmodusies ticība labajam. Tieši ticība ir raksturīga mūsu toreizējam saietam.
Profesors Stradiņš, kuru mēs bijām uzņēmuši Rakstnieku savienībā arī kā izcilu esejistu un publicistu, plēnumā teica: "Toreiz latvieši bija tauta, kas uznāca uz vēstures skatuves, tagad nu latvieši itin kā noiet no tās. Mūsu paaudzes uzdevums ir to nepieļaut. Revolūcijas laikā viss nāk uz augšu. Un mēs rādām, ka Latvija nav teritorija, bet republika ar savu tautu, ar savu valstiskumu, ar savu vēsturi. Ļoti ilgi latviešus ir vajājis bezvēstures lāsts. Bet nu šī tauta atkal ir augšā."
* Runa nolasīta Okupācijas muzeja pērn rīkotajā simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā, kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai