Pauls Raudseps: Globalizācijas dižķibele
Finanšu krīze, kura pārņēma pasauli pēc investīciju bankas Lehman Bros. bankrota pagājušā gada septembrī, lika daudziem atcerēties 1929.gadu, kad pēc Ņujorkas akciju tirgus sabrukuma sākās Lielā depresija. Sekas bija katastrofālas — ekonomiskās krīzes izplatīšanās visā pasaulē, milzīgs bezdarbs, sociāla neapmierinātība, agresīvu autoritāru režīmu nākšana pie varas un visbeidzot Otrais pasaules karš. Pēdējos deviņos mēnešos bailes no šīs baisās vēstures atkārtošanās ir vadījušas lielvalstu ekonomiskās politikas veidotāju rīcību, un komentētāji bieži ar atvieglojumu piemin, ka pasaules svarīgākās finanšu institūcijas — ASV Centrālās bankas — priekšsēdētājs Bens Bernanke ir arī viens no pasaules atzītākajiem Lielās depresijas cēloņu pētniekiem.
Tomēr vēsture nekad precīzi neatkārtojas, un dažkārt, vadoties pēc pagātnes pieredzes, mēs steidzam novērst vienas briesmas, bet nepamanām citas, kuras mūs apdraud. Piektdien Rīgā viesojās ietekmīgā britu laikraksta The Financial Times galvenais ārpolitikas komentētājs Gideons Rakmans un grāmatnīcā Robert"s Books pavadīja stundu, stāstīdams pulciņam žurnālistu, akadēmiķu un ārpolitikas ekspertu par savu skatījumu uz būtisko jautājumu: kāda būs pasaules dižķibeles ietekme uz pasaules politiku?
Rakmans ir viens no retajiem žurnālistiem, kuriem vēl aizvien ir iespēja bieži ceļot pa visu pasauli un tikties ar lēmumu pieņēmējiem. Viņa skatienā Rietumos sociālo nemieru un sekojošo politisko satricinājumu draudi nav tik lieli, kā pagājušā rudens finanšu panikā varēja šķist. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs visi varam gulēt mierīgi, jo krīze ir nopietni iedragājusi politisko un ekonomisko konsensu, kurš pēdējos trīsdesmit gados pasaulē auga un nostiprinājās zem globalizācijas karoga.
Rakmana skatījumā 1978.gads, kad Dens Sjaopins Ķīnā sāka ekonomiskās liberalizācijas programmu, iezīmē XX gadsimta otrās puses globalizācijas ēras sākumu. Tam sekoja Tečeres un Reigana politikas uzvara Lielbritānijā un ASV, Latīņamerikas tautsaimniecību liberalizācija astoņdesmitajos gados, Berlīnes mūra krišana 1989.gadā, PSRS sabrukums 1991.gadā un drīz pēc tam Indijas ekonomikas atvēršana pasaulei. Aizvien vairāk pasaules valstu pievērsās demokrātijai, militārie konflikti starp valstīm gāja mazumā un pieauga labklājība (kā 2008.gadā rēķināja Pasaules Banka, no 1983.gada absolūtā nabadzībā dzīvojošu cilvēku skaits samazinājās no 50% pasaules iedzīvotāju līdz 25%, kaut gan pasaules iedzīvotāju skaits šajā laikā pieauga par kādiem diviem miljardiem jeb gandrīz par 50%). Turklāt tas viss notika bez kādas "pasaules valdības" noteiktajiem rāmjiem vai uzspiestajiem noteikumiem. Šķita, ka globalizētā tirgus "neredzamā roka" lielā mērā pati atrisina nopietnākās problēmas un virza pasauli uz situāciju, kurā brīvprātīga sadarbošanās veicina visu valstu kopējo labklājības pieaugumu.
Rakmans uzskata, ka pasaules finanšu krīze ir nopietni iedragājusi uzticību globālā tirgus spējām pašam sevi noregulēt un atklājusi vairākas jomas, kurās nepieciešami globāli risinājumi, bet kuros paļaušanās uz brīvprātīgu sadarbību nedos vajadzīgos rezultātus.
No Latvijas viedokļa skatoties, svarīgākās apdraudētās jomas ir brīvā kapitāla un preču plūsma.
Kā pagājušā gada rudenī esot teicis Lielbritānijas finanšu ministrs, krīze atklājusi, ka pasaules lielākās bankas dzīvo starptautiski, bet mirst nacionāli, proti, tām ir saistības un intereses visā pasaulē, bet, kad tām rodas problēmas, tās ir jārisina to mītņu zemēm. Līdz šim kapitāla brīvā plūsma tikusi uzskatīta par vienu no globalizācijas lielākajām veiksmēm. Nauda tiek virzīta uz tām vietām pasaulē, kur tā ir visvairāk vajadzīga, un tādējādi dzen izaugsmi. Tomēr daudzu banku un citu finanšu spēlētāju globālo ambīciju radītie riski tagad visiem ir pat pārāk skaidri redzami. Grūtībās nonākušās bankas ir jāglābj to mītnes valstu valdībām, un jājautā, vai šīs valdības priecāsies, ja palīdzībā sniegtos līdzekļus bankas aizdos citu valstu pilsoņiem un uzņēmumiem? Šo problēmu daži domā atrisināt, radot pārnacionālu finanšu regulatoru, bet, ja pat Eiropas Savienībā šīs funkcijas greizsirdīgi aizsargā dalībvalstu valdības, kādas izredzes ir šādu regulatoru izveidot vēl plašākam valstu lokam?
Tāpat nepieciešamība atrisināt ekonomisko grūtību izraisītās sociālās problēmas var radīt vilinājumu valstīm ieviest aizvien protekcionistiskāku tirdzniecības politiku, tā graujot otru globalizācijas pīlāru — brīvo preču kustību.
Šo draudu novēršanai vairs nepietiek ar paļaušanos uz tirgus mehānismiem, šos globalizācijas sasniegumus var pasargāt tikai stingras politiskas vienošanās. Par nelaimi, nav daudz institūciju, kurās varētu šādu vienošanos panākt. Patlaban visticamākais kandidāts ir pasaules lielāko tautsaimniecību forums G20, taču tam pašam nav ne skaidras institucionālas formas, ne pilnvaru.
Pat ja Rakmana iezīmētais globalizācijas laikmeta noriets nedraud ar jauniem kariem, tas ir gana biedējošs gan Latvijai, gan jebkurai citai mazai valstij. Mums nepietiek kapitāla, lai finansētu savu uzņēmumu izaugsmi, un mūsu iekšējais tirgus ir pārāk sīks, lai mēs sevi varētu nodrošināt ar visu, ko "normāla" moderna dzīve prasa — ar automobiļiem, televizoriem un datoriem. Paši tos saražot nevaram, bet nopirkt varēsim tikai tad, ja citu valstu tirgi būs atvērti mūsu produkcijai un pakalpojumiem. Mūsu labklājība var augt tikai atvērtā pasaulē.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.