Pauls Raudseps: Nekustamais
Ja Saeima spētu turēties pie pašas pieņemtajiem lēmumiem, Latvijā jau kopš 2000.gada būtu bijis nodoklis — 1% no kadastrālās vērtības — dzīvojamajām mājām un ēkām, kā tas skaidri pateikts 1997.gada jūnijā pieņemtajā likumā Par nekustamā īpašuma nodokli. Taču pēc 1998.gada vēlēšanām 6.Saeima nolēma, ka tā tomēr būtu pārāk smaga nasta, ko atstāt savai pēctecei mantojumā, un 1998.gada 21.oktobrī šī nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) stāšanos spēkā atlika līdz 2004.gada 1.janvārim. Savukārt šīs "dāvanas" saņēmēja 8.Saeima arī no tās kratījās vaļā un 2003.gada jūlijā mājokļus vienkārši iekļāva ar NĪN neapliekamo objektu sarakstā, tādējādi likvidējot nodokli, kurš nekad pat nebija paspējis stāties spēkā.
Šā nodokļa neesamība noteikti bija viens no faktoriem, kurš veicināja nekustamā īpašuma burbuļa destruktīvo pieaugumu.Taču burbulis ir pārsprādzis, jauns tuvākajos gados nav gaidāms, un līdz ar to nebūtībā aizgājis arī laiks, kad budžeta ienākumi pieauga pat tad, kad valsts samazināja nodokļus. Tagad finanšu krīze spiež vai nu ierobežot budžeta izdevumus, vai nu paaugstināt nodokļus, un valdība ir vienojusies ar Starptautisko Valūtas fondu paplašināt nodokļu bāzi, apliekot arī mājokļus ar nekustamā īpašuma nodokli.
Tas ir loģiski. Viena no Latvijas lielākajām problēmām ir nespēja iekasēt visus nodokļus, bet NĪN vajadzētu būt salīdzinoši viegli administrējamam, jo zemi, māju vai dzīvokli nevar ne iebāzt aploksnē, ne slepus noguldīt Šveices bankas kontā. Turklāt nekustamā īpašuma vērtība parasti ir precīzs tā apdzīvotāju mantiskā stāvokļa atspoguļojums. Bagāti cilvēki, pat ja viņiem formāli nav ienākumu, parasti dzīvo lielās mājās, nevis divistabu dzīvokļos kādā lauku ciematā. Tāpēc pareizi izstrādāts nekustamā īpašuma nodoklis ieviestu sociāli taisnīgāku akcentu Latvijas nodokļu sistēmā, kuras smagums līdz šim gūlies uz darba ņēmējiem un atstājis ienākumus no kapitāla (dividendes, kapitāla vērtības pieaugumu) no nodokļiem atbrīvotā zonā.
Taču no principiem līdz praksei dažkārt ir tāls ceļš ejams. Apņēmusies ieviest NĪN mājokļiem, Finanšu ministrija (FM) izstrādāja plānu, kurā mājokļi tiktu aplikti ar nodokli 1,5% no īpašuma kadastrālās vērtības, taču dzīvokļiem tiktu noteikts 50 kv.m. un mājām 100 kv.m. neapliekamais minimums.
Pirmdien koalīcijas partijas šo priekšlikumu izbrāķēja. FM tagad uzdots līdz nākamajai nedēļai izstrādāt jaunu likumprojektu, un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) pēc koalīcijas tikšanās paziņoja, ka tajā visas dzīvojamās platības tiks apliktas ar nodokli 0,4 vai 0,5% no kadastrālās vērtības un nebūs vairs neapliekamo minimumu. Taču jau tagad ir skaidrs, ka arī šis nebūs galējais variants. Zaļo un Zemnieku savienības Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis paziņojis, ka "nebūs tā, ka valdība pieņem likumu un tas negrozīts izies cauri Saeimai", viņam piebalsojis Tautas partijas deputāts Vents Krauklis, bet TB/LNNK ir pateikusi, ka šo variantu vispār neatbalsta.
Vērojot koalīcijas politiķu debates par NĪN, rodas sajūta, ka daudzi no viņiem ķērušies šai lietai klāt no nepareizā gala. Tā vietā, lai skaidri pateiktu, ko valsts grib ar šo nodokli panākt, piemēram, palielināt ieņēmumus par kādu noteiktu summu vai padarīt mūsu nodokļu sistēmu progresīvāku, vai radīt stimulu neizmantoto īpašumu laišanai saimnieciskajā apritē, politiķi ir sakoncentrējušies uz vienu, pakārtotu jautājumu: kas saņems atlaides? Ja šī būs Saeimas deputātu dominējošā doma debatēs par NĪN, mēs dabūsim nodokli, kas ne tikai būs sarežģīti administrējams un līdz ar to veicinās krāpšanos, turklāt arī nedos nozīmīgu ieguldījumu budžeta cauruma lāpīšanā. Lai no tā izvairītos, būtu vēlams ieviest nodokli, kurš ir pēc iespējas vienkāršs, balstīts īpašuma kadastrālajā vērtībā, ar vienu likmi un bez neapliekamajiem minimumiem.
Ja tomēr ir griba padarīt NĪN progresīvāku, varētu noteikt augstāku likmi sevišķi dārgām mājām un dzīvokļiem. Dānijā ir tieši tāda sistēma — mājokļiem, kuru vērtība ir zemāka par trim miljoniem dāņu kronu (285 000 latu) likme ir 1% no kadastrālās vērtības, bet dārgākiem mājokļiem — 3%. Tas noteikti būtu populārs solis un palīdzētu politiķiem atbildēt uz bieži dzirdēto jautājumu — kāpēc tie cilvēki, kuri tik daudz ieguva treknajos gados, tagad nedara vairāk, lai palīdzētu valstij pārvarēt krīzi?
Taču nodokļa ieviešanai nevajadzētu radīt situāciju, kad liels skaits cilvēku nespēj to nomaksāt vai nu tāpēc, ka viņu pirms 1991.gada celtās mājas tagad atrodas bagātnieku rajonos, kuros nekustamo īpašumu cenas ir ievērojami augstākas, nekā viņi patlaban varētu atļauties, vai arī tāpēc, ka treknajos gados nopirkuši labu dzīvokli, bet tagad krīzes laikā zaudējuši darbu. Šo problēmu varētu risināt, nosakot, ka noteiktas īpašnieku kategorijas var atlikt NĪN maksājumus līdz īpašuma pārdošanas brīdim, kad pašvaldība no pārdošanas cenas iekasētu uzkrāto nodokļu parādu. Šie cilvēki nodokļa dēļ nebūtu spiesti pārdot mājokli, bet viņi arī nesaņemtu atlaidi tāpēc, ka viņiem laimējies dzīvot vērtīgā īpašumā. Šādu sistēmu Latvijai ieteicis politiskajās aprindās pazīstamais amerikāņu ekonomists Maikls Hadsons, un tas pirms vairākiem gadiem ticis ieviests Dānijā.
Jebkurā gadījumā lēmumiem par NĪN ieviešanu mājokļiem ir jābalstās uz daudz detalizētākām analīzēm par nodokļa efektu, nekā ir bijuši publiski pieejami līdz šim. Citu, daudz nozīmīgāku nodokļu ietekme uz mūsu maciņiem ir lielā mērā slēpta: veikali pievienotās vērtības nodokli ierēķina preces cenā, relatīvi maz Latvijas iedzīvotāju aizpilda iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarāciju un redz, cik no viņu algas aiziet valstij. Taču rēķinu par NĪN katra mājsaimniecība saņems pastkastītē. Varbūt arī tāpēc šis nodoklis ir tik politiski jūtīgs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.