Izrādās - aptuveni katrs piektais lats, ko valsts samaksā sūdzmaņiem, nav saistīts ar likumu nepilnībām vai sliktajiem apstākļiem cietumos, bet gan tiesnešu kļūdām, kuru novēršanai nekas cits kā pašu soģu attieksmes maiņa pret savu darbu nebūtu vajadzīgs - vismaz tā uzskata I. Reine. Tiesneši gan tik skarbam vērtējumam nepiekrīt - aizrāda, ka pārkāpumi, par kuriem pārmests ziņojumā, pārsvarā esot jau senas pagātnes notikumi, un kritizē arī paša ziņojuma saturu.
Aizmirsa uz astoņiem gadiem
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Rīgas Vidzemes rajona tiesā bija jāsākas prāvai par zādzību, kurā tika vainoti divi vīrieši. Vienam no viņiem - daugavpilietim Dmitrijam Aļošinam - tika piemērots drošības līdzeklis paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu, ar ko viņam turpmāk nācās sadzīvot 11 gadus. Pēc visa spriežot, tiesnese Beatrise Tālere, kuras lietvedībā lieta atradās, par to vienkārši aizmirsa, bet taisnības labad jāpiebilst, ka arī D. Aļošins nekāds svētais nebija, jo kādu laiku bija izvairījies no izmeklēšanas. Tomēr tas netraucēja viņam ECT panākt, ka par B. Tāleres neizdarību samaksā Latvijas valsts. Konkrētāk - 10 800 eiro.
Uzzinot, ka D. Aļošinu pamanījās aizmirst tieši B. Tālere, varētu atviegloti nopūsties, jo netrūkst arī citu ar viņas vārdu saistītu skandālu, tomēr I. Reine aizrāda - līdzīgas šmuces mēdz gadīties arī citiem. «Šie pārsvarā ir procesuālie pārkāpumi, kas neietekmē lietas iznākumu, bet Latvijai ir nācies par tiem samaksāt. Mēs neredzam tiesnešos iekšējo dedzību, vēlmi uzlabot situāciju, jo tiek pateikts - jums nepatīk likums, mainiet likumu,» viņa kritizē.
Biklie tiesneši
Kaut ziņojumā runāts par konkrētiem gadījumiem, tā mērķis bijis parādīt kopējas tendences. Piemēram, daudz pārmetumu šobrīd esot par tiesas procesu ilgumu, kas neiekļaujas saprātīgos termiņos. I. Reine uzskata, ka tas daļēji skaidrojams ar tiesnešu biklumu, pakļaujoties procesā iesaistīto pušu prasībām atlikt sēdes: «Ja lietā ir pieci advokāti un viens no viņiem neierodas, vai tas ir pamats sēdi atlikt? Arī slimības lapa nav absolūts arguments, lai sēdi vienmēr atliktu, Latvijas tiesu praksē ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad kādai personai tiek izsniegta slimības lapa, un tiesnesis atzīst - tā izsniegta pamatoti, bet slimība nav tāda, kas cilvēkam traucētu piedalīties tiesā, tādēļ tiesa nav atliekama.»
Šis jautājums nesen apspriests Tieslietu padomē, piedaloties arī Latvijas Komercbanku asociācijai un Ārvalstu investoru padomei Latvijā (ĀIPL). ĀIPL šobrīd gatavo virkni ieteikumu likuma grozījumiem, lai efektivizētu tiesas procesu norisi, kas Latviju šobrīd «velk uz leju» Starptautiskajā konkurētspējas indeksā. ĀIPL Tieslietu sistēmas efektivitātes darba grupas vadītājs, advokāts Māris Vainovskis atzīst - ir arī virkne lietu, kuras varētu uzlabot bez izmaiņām likumdošanā. «Ir trīs galvenās lietas - tiesas procesu ilgums, komunikācija starp iesaistītajām pusēm un pušu procesuālā disciplīna, ko principā jau esošā regulējuma ietvaros ir daudz iespēju uzlabot, bet šis potenciāls pagaidām netiek pilnvērtīgi realizēts,» viņš skaidroja.
Problēma pazudīšot
Kritiskais ziņojums apspriests arī Augstākajā tiesā (AT), tomēr AT Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe ziņojumā paustajai kritikai piekrist nesteidz. «Jāatzīst, ka ziņojums ir visai ass, un, manuprāt, ne visi Reines kundzes izteikumi ir bijuši pārdomāti, bet jāņem vērā, ka pārmetumi ir veltīti ne tikai tiesām, bet arī, piemēram, ieslodzījuma vietām - tiesas no tā sastāda salīdzinoši mazāko daļu, turklāt tiesnešu kļūdas pakāpeniski mazinās. Pievēršoties saprātīgo termiņu neievērošanai, runa nav par tiesnešu attieksmi - vienkārši tīri fiziski trūka cilvēku, lai lietas paspētu laicīgi izskatīt,» skaidro tiesnesis. Šī problēma gan pati atrisināšoties, pārejot uz trīs tiesu instancēm, kas vienlīdzīgāk sadalīs tiesu noslogojumu.
Savukārt Latvijas tiesnešu biedrības vadītāja Iveta Andžāne ne tikai nepiekrīt kritikai, bet pat «dodas pretuzbrukumā». «Neesmu pētījusi pašas lietas, par kurām tur rakstīts, tādēļ var sanākt, ka esmu ko pārpratusi, bet, iepazīstoties ar ziņojumu, rodas sajūta, ka tajā vietām ir pieļautas neprecizitātes, pārmetot tiesnešiem par to, ka viņi rīkojušies vienīgajā veidā, kā likums to atļauj. Kļūdas, protams, gadās, piemēram, tas Aļošina gadījums ir briesmīgs, bet man no ziņojuma radās sajūta, ka vai nu mūsu valsts pārstāvis ECT nav spējis pamatot mūsu pozīciju, vai arī ECT nesaprot mūsu likumus. Tad rodas jautājums, vai tiešām mūsu likumi tik ļoti neatbilst Eiropas normām? Ja tā, tad jau tie steidzīgi jāmaina,» viņa uzsver.
Sodīt nevar
Arī P. Dzalbe norāda, ka gadījumi, kad tieši tiesneša kļūdas, nevis citu apstākļu dēļ Latvijas zaudē ECT, esot salīdzinoši reti, bet arī jautājums par šādu tiesnešu sodīšanu ir problemātisks. ECT spriedumus Latvija saņem vismaz vairākus gadus pēc tam, kad Latvijas tiesā pieņemts kļūdainais lēmums, un tiesneša disciplināratbildībai paredzētais divu gadu termiņš jau sen ir pagājis. Tādēļ, viņaprāt, situāciju var uzlabot ar mācībām un tiesnešu savstarpējām diskusijām, kas jau notiek, jo viņi paši rūpīgi studējot un apspriežot ECT spriedumus.
Arī I. Reine uzskata, ka situāciju var uzlabot tikai paši tiesneši: «Pateikt, ka risinājums ir apmācība, nevar - ja cilvēks to negrib darīt, vari viņu mācīt un mācīt, neko nepanākot. Pareizā rīcība būtu pieredzes apmaiņa tiesnešu vidū, kad viņi paši meklē problēmas risinājumu,» saka ierēdne, piebilstot - ja situācija netiks mainīta, par katru nākamo līdzīgo pārkāpumu Latvijas valsts maksās arvien vairāk un vairāk, jo tāda ir ECT prakse.
Nedaudz konkrētāka ir tieslietu ministra Gaida Bērziņa (VL-TB/LNNK) «recepte», ka kļūda tiesnesim tomēr varētu arī «atmaksāties». «Tiesu varā ir tāda novitāte, proti, 2013. vai 2014. gadā sākas tiesnešu kvalifikācijas vērtēšana. Kas attiecas uz ECT pieņemtajiem spriedumiem, gatavojot šos kvalifikācijas vērtēšanas kritērijus, manā izpratnē būtu arī jāvērtē šādas situācijas. Protams, būs jāskatās, kādas rezultātā šīs redakcijas taps, bet, manuprāt, tam zināmai sasaistei būtu jābūt,» viņš teica LTV raidījumā 100. panta preses klubs.