Cik autovadītāju norīs āķi, varēs spriest pēc iegādāto polišu skaita. Protams, interesanti, ko piedāvājums neuztraucoties pārsniegt ātrumu ieinteresēs vairāk — fiziskas vai juridiskas personas (piemēram, pārvadātāju firmas, rūpējoties par to, lai lielie treileri pilsētas ielas varētu izbraukt ātrāk), sievietes vai vīriešus, jauniešus vai pensionārus (Galvenās kārtības policijas pārvaldes sabiedriskās drošības pārvaldes priekšnieks Haralds Laidiņš apgalvo, ka ātruma polises esot domātas pensionāriem). Taču, lai gan polise piedāvā reizi gadā nesodītam pārsniegt ātrumu par 20 kilometriem stundā, kas faktiski nozīmē iespēju pārsniegt ātrumu tikmēr, kamēr vienreiz noķer un līdz ar to ievieš zināmu relatīvismu ceļu satiksmes noteikumos, piemēram, braukšanas ātruma ierobežojums (ar polisi) apdzīvotās vietās kļūst 70 kilometru stundā, pirmajās šādas polises izdalīšanas dienās (ātruma polise pagaidām nav nopērkama — tā ir balva autovadītājiem, kas uz gadu internetā iegādājas BTA OCTA apdrošināšanu) filmētāji — provokatori — makšķernieki vēl nevarētu droši pateikt, ka autovadītāji ir uzķērušies. Varbūt tiešām kampaņas par ceļu satiksmes drošību ir bijušas pārlieku efektīgas un tāpēc cilvēki tagad ir apmulsuši vai pat turas pretī piedāvājumam. Varbūt viņi nopietni uztver faktu, ka 120 cilvēku nāve uz Latvijas ceļiem pagājušogad saistāma ar kāda autovadītāja pārsniegto ātrumu. Lai nu kā, bet līksmojoši autovadītāji nav šo dienu aktualitāte. Taču eksperimenta āķis tukšs nepaliek — to norij policija. Ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš to skaidri redz, taču ir spiests paust savu viedokli privāti: "Tad vilksim paralēles, lai par izvarošanu arī apdrošinātājs iet un sēž." Bet policijas oficiālais viedoklis, ko pārstāv Haralds Laidiņš (viņš arī apgalvo, ka atbalsts ātruma polisei esot saskaņots ar Valsts policijas priekšnieku Aldi Lieljuksi), sastāv no trim labām lietām: ātrāka soda naudas iemaksa valsts budžetā, mazāk strīdu starp policistu un vadītāju , kā arī mazāka iespēja "atpirkties" no policistiem. Tādējādi izskatās, ka policija ir noķerta uz tās vājībām (var arī teikt — pieķerta savās lielākajās vājības, kuras pati nemaz nekautrējas atzīt). Visupirms acīmredzot pastāv kaut kāda saikne starp policijas darba mērīšanu un valsts kases papildināšanu. Un pat ja nē, tad vismaz rodas iespaids, ka policijas priekšniecību naudas plūsma interesē vairāk par reālu satiksmes drošību. Vēl — iespējams, policija pārāk bieži sastopas ar nespēju argumentēt pārkāpumu un, pat ja pie vainas ir pašpārliecināti vai agresīvi autovadītāji, izskatās, ka tai vietā, lai rūpētos par policijas prestižu, priekšniecība grib plāksteri — polisi, kas it kā atcels diskusijas. Un, kas ir ļoti svarīgi, policijas priekšniecība domā, ka viņu padotie ņem kukuļus. Ja aizstāvot ātruma polisi, policija tik vaļsirdīgi atklāj savas problēmas, tad, ļoti iespējams, apdrošināšanas sistēma var sniegt pat daudz lielāku atbalstu policijai nekā tikai palīdzību šo problēmu risināšanā. Paturot prātā, ka ātruma polises būtība ir pasargāt cilvēku no soda par nejaušu pārkāpumu (tā deklarē apdrošinātāji un viņiem piebalso policisti), vajadzētu attapties un saprast, ka nejauši var arī nepiesprādzēties, neparādīt pagriezienu, braukt pa nepareizu joslu un pat pretējā virzienā, pārbraukt krustojumu pie sarkanās gaismas utt. Un galu galā vai tad kāds tīšām izraisa satiksmes negadījumus: taranē svešu auto, brauc virsū bērniem uz gājēju pārejas utt.? Tādējādi sanāk, ka autovadītājiem (ar vai bez apdrošinātāju starpniecības) tikai jāiemaksā valsts budžetā nauda. No iekasētajiem līdzekļiem valsts daļu tērētu lūžņu evakuētāju un līķvedēju apmaksai. Bet policija tiktu likvidēta un tai problēmu nebūtu vispār. Protams, ja pieņem, ka ātruma polise ir eksperiments, var arī pieņemt, ka tas ir tāds eksperiments, lai iekšlietu ministrs varētu pārliecināties par to, ka tas, kāpēc valstī ir jābūt policijai, var arī nesakrist ar to, ko šai sakarā domā augstas policijas amatpersonas. Tāpēc Marekam Segliņam, kurš apgalvo, ka "policijas oficiālais viedoklis tiks koriģēts", tagad vajadzētu panākt ne vien, lai policistu priekšnieki pārstāj runāt muļķības, bet vienoties ar viņiem par tādu viņa darba jēgas izpratni, kas sakristu arī ar valsts vajadzībām. Ar tādas valsts vajadzībām, kur situācija uz ceļiem ir pārāk nopietna, lai atļautos likumpārkāpējiem tirgot indulģences. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pašreiz notiekošais nav nekāds eksperiments. Tas viss tiešām notiek.
Policija uz āķa
Ja tas būtu tikai āķis jeb eksperiments, ko valstī ar drūmu ceļu satiksmes negadījumu statistiku (ap pustūkstotis bojāgājušo un vairāk nekā seši tūkstoši traumēto gadā) un drausmīgu braukšanas kultūru noorganizējis kāds labdarības fonds vai humora raidījums, vai liktenis. Ja atklātu, kāpēc uz vienas Eiropas valsts ceļiem un ielām ir tā, kā tagad tur ir, viss sāktos ar ēsmu — kāda apdrošināšanas kompānija (konkrētā eksperimenta gadījumā BTA) pasludina, ka tai ir jauns produkts — ātruma pārkāpšanas polise.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.