Ir pavisam loģiski, ka ikviens jaunums nes sev līdzi dažādas neskaidrības un jautājumus. Skumji, ka šajā gadījumā - arī dažādas spekulācijas, aizspriedumus un mītus, kas rodas vienkārši no zināšanu, informētības un izpratnes trūkuma. Vieglāk jau ir noliegt, izkliegt nepamatotus un savā būtībā absurdus apgalvojumus, manipulēt ar izdomātiem un nezinātniskiem faktiem, nevis meklēt un analizēt informāciju, vaicāt zinošu speciālistu viedokli.
Strādāju ginekoloģijā jau 24 gadus un savā praksē esmu redzējusi daudzus un dažādus dzīvesstāstus - kā priecīgus, tā skumjus. Mana pieredze dod man tiesības apgalvot - sievietes organisms ir patiešām smalks un jutīgs, un nereti nevēlamas izmaiņas tajā sākas pēkšņi un negaidīti, un progresē ātri. Tāpēc ikviena profilakses metode, kas pasargā sievietes veselību (jo īpaši reproduktīvo), ir ļoti svarīga - kā no konkrētās ģimenes, tā no sabiedrības un valsts viedokļa.
Kopš šā gada sākuma mūsu valstī ir ieviesta dzemdes kakla vēža organizētā skrīninga programma - tās ietvaros ikvienai sievietei vecumā no 25 līdz 70 gadiem reizi trijos gados, saņemot speciālu uzaicinājumu/atgādinājumu, būs iespēja bez maksas veikt onkocitoloģiskās uztriepes pārbaudi. Programma ir tikko sākusies, un, protams, tajā ir dažādas nepilnības, kas laika gaitā jānovērš. Taču šobrīd mani satrauc fakts, ka šo iespēju sievietes neizmanto - līdz marta sākumam uz 19 413 aicinājumiem (Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras dati) veikt dzemdes kakla izmeklējumus bija atsaukušās vien 386 sievietes. Tie pat nav 2%! Es negribu būt pesimiste, taču, manuprāt, šobrīd nav pamata domāt, ka tuvākajā laikā skrīninga aptvere būtiski palielināsies.
Šis fakts liecina par daudz ko - gan par mūsu kopējo veselības kultūras līmeni, gan par to, ka daudzas sievietes kopumā neizprot un nenovērtē profilakses iespējas. It kā "piekopj" strausa politiku - neko par kaut kādiem riskiem, iespējamām saslimšanām negribu dzirdēt, mani jau tas neskars. Diemžēl tad, kad tas notiek (un notiek aizvien jaunākām sievietēm!) un rodas apjēga par to, kas nav izdarīts savas veselības labā, nereti ir jau par vēlu.
Regulāras onkocitoloģiskās uztriepes pārbaudes ir nepieciešamas un būtiskas, lai iespējami agrīni tiktu atklātas pirmsvēža izmaiņas dzemdes kaklā un sievietes saņemtu savlaicīgu ārstēšanu. Protams, neviena metode nav absolūta panaceja. Arī skrīnings ne - ceļš no onkocitoloģiskās analīzes paņemšanas līdz tās mikroskopiskai analīzei ir visai garš un visai sarežģīts. Šī iemesla dēļ, ja nav organizētas laboratoriju kvalitātes kontroles sistēmas, 30% gadījumu analīžu rezultātos iespējama kļūda. Turklāt ir arī tādas īpaši agresīvas dzemdes kakla vēža formas kā adenokarcinomas, kas var attīstīties dziļi dzemdes kaklā un netikt atklātas, izmantojot klasisko uztriepes tehnoloģiju. Līdz ar to iespējami gadījumi, ka nopietnas pirmsvēža izmaiņas dzemdes kakla šūnās tiek atklātas novēloti, kaut sievietes ir regulāri gājušas pie ginekologa un veikušas pārbaudes.
Labā ziņa ir tā, ka dzemdes kakla vēzis ir vienīgā onkoloģiskā saslimšana, kuras vīrusu izcelsme ir zinātniski/klīniski pierādīta un no kuras iespējams sevi pasargāt ne tikai ar sekundārās profilakses jeb skrīninga, bet arī ar primārās profilakses jeb vakcinācijas palīdzību. HPV infekcija ir obligāts dzemdes kakla vēža attīstības priekšnosacījums - par šo atklājumu 2008.gada Nobela prēmiju medicīnā saņēma Diseldorfas universitātes zinātnieks Haralds cur Hauzens. Šis atklājums veicināja tādu vakcīnu izstrādi, kas pasargā no inficēšanās ar šo augstākminēto infekciju un attiecīgi - no dzemdes kakla vēža attīstības.
Saprotu, ka gan sabiedrībai, gan nereti mediķiem ir grūti šo faktu pieņemt - līdz šim vīrusa infekciju kā vēža ierosinātāju mēs nekad neesam uzlūkojuši. Liela neizpratne ir arī par pašu vakcīnu sastāvu (un tādējādi drošību) - ik pa laikam nākas dzirdēt absurdus apgalvojumus, ka ar šīm vakcīnām tiek ievadītas vēža šūnas utt. Lai vieglāk saprastu, varētu teikt, ka vakcīnu sastāvā ir vīrusam līdzīgas daļiņas, kas "apmāna" organisma imūno sistēmu un liek tai sākt aktīvi darboties un izstrādāt antivielas, kas jau iznīcina īsto vīrusu. Šī HPV vīrusa infekcija ir viltīga, jo vīruss nenonāk asinīs un tādējādi apiet organisma dabisko imūno sistēmu. Dabiskā imūnā atbilde pret HPV infekciju ir ļoti vāja un nespēj novērst atkārtotu inficēšanos, tāpēc tikai vakcīnas, kas injicētas muskulī, nonāk asinīs un "iedarbina" imūnās sistēmas šūnas.
Kritiku neiztur arī apgalvojumi, ka vakcīnas tiek izmēģinātas tieši jaunajās Austrumeiropas valstīs, kamēr bagātie Rietumi nogaida, vai tām īsti var uzticēties. Patiesībā tieši "vecās" ES valstis, kā arī Kanāda, ASV, Austrālija u.c., kur jau gadiem ilgi darbojas organizētā skrīninga programmas, pirmās ir ieviesušas jaunu meiteņu vakcināciju pret HPV vīrusu savās imunizācijas programmās. Un darījušas to tieši tāpēc, ka visaptverošu profilaksi nodrošina tikai abas šīs metodes - kā skrīnings, tā vakcinācija.
Mans aicinājums ir visiem - gan maniem kolēģiem, gan ikvienam sabiedrības pārstāvim, kurš šobrīd iesaistās jebkādās diskusijās par dzemdes kakla vēža profilakses jautājumiem, par HPV vakcinācijas nozīmi un lomu tajā - balstīties tikai uz pamatotiem, patiesiem un zinātniski pierādītiem argumentiem, uz pasaules pieredzi, un atturēties no jebkādām apzinātām vai neapzinātām spekulācijām, maldīgiem pieņēmumiem un neobjektīvām faktu un publikāciju interpretācijām - pretējā gadījumā mēs atkal izrādīsimies provinciāli, tuvredzīgi un atpalikuši. Bet to mēs nevaram atļauties - mūsu demogrāfiskā situācija un saslimstības statistika tāpat jau ir tik saspringta, ka mums ir svarīga ikviena sieviete, viņas veselība un dzīvība.