Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

TE nebūs labi

Zārks nevar palikt tukšā, taču krīzes radītaisizbraucēju otrais vilnis ir lielāks nekā pirmais — Latviju atstāj veselas ģimenes

Mammu, brauc prom, kamēr tev vēl ir spēks to izdarīt, — tā žurnālisti Liliju satiekoties mudina viņas meita Sandija. Pēdējā laikā viņas satiekas Londonā. Lilijas meita, nostrādājusi Anglijā vienu gadu, 2006.gadā ar ģimeni mēģināja atgriezties uz dzīvi Latvijā, taču, sākoties krīzei, atkal aizbrauca prom — pārāk drūmas šķita perspektīvas te, un pārāk liela ir atšķirība ne tikai atalgojumā un sociālajās garantijās, bet arī attieksmē pret darba ņēmēju. "Te nebūs labi," ir viens no Sandijas argumentiem, mēģinot pārliecināt mammu, kurai pašlaik Latvijā ir labs darbs, doties uz Rietumiem. Tagad sarunās Lilijas meita Angliju nevilšus sauc par mājām.

Sandija ir tikai viena no tiem daudzajiem, par kuriem mēdz jokot "pēdējais lai izdzēš gaismu Rīgas lidostā". Statistika nav precīza, jo ne visi izbraucēji strādā legāli, taču ir skaidrs, ka divos lielajos izbraukšanas viļņos no valsts ir izbraucis tikpat liels skaits, cik Latviju pameta 1944.gadā, bēgot no atkārtotas padomju okupācijas. Pirmais lielais izbraucēju vilnis bija ap 2003.—2004.gadu. Tolaik braucēju galvenā motivācija bija algu starpība, ārzemēs varēja nopelnīt vairāk nekā te. Reizē ar ekonomisko krīzi pieņemas spēkā otrais vilnis. Nu jau izbrauc veselas ģimenes, un motivācija ir nevis labāka dzīve, bet nespēja izdzīvot bezdarba pārņemtajā Latvijā. Pirmais vilnis lielākoties brauca uz ekonomiskā buma rezultātā plaukstošo Īriju. Tagad lielākā daļa izceļotāju dodas uz Lielbritāniju, bet populārākas kļūst arī citas zemes — Skandināvija, citas ES valstis, ASV, Kanāda, arī Austrālija un pat Jaunzēlande. Daži dod priekšroku nevis valstīm, bet darbam uz kruīza kuģiem.

VISMAZ UZ 10 GADIEM

Sandija pirmo reizi ārzemes tā īsti "apostīja" 1999.gadā Francijā studentu apmaiņas braucienā Leonardo da Vinci programmas ietvaros. Tiesa, jau 1993.gadā viņa bija pamācījusies skolā Zviedrijā un tur "sajutusi starpību" un vēlēšanos dzīvot normāli, pa īstam. 2001.gada septembrī viņa atkal devās uz Franciju. Viņas draugs, tagad vīrs Jurands jau kopš 2001.gada sākuma dzīvoja un strādāja Londonā. Francijā nodzīvojusi nepilnu gadu, Sandija 2002.gada oktobrī devās uz Tokiju. 2003.gada janvārī atgriezusies, viņa ar Jurandu aizbrauca uz Vestmidlendu Anglijā. 2005.gada pavasarī tika atrasts darbs DHL kompānijā, pēc tam — pils kompleksā Patshull Hall. Te Sandija gandrīz astoņus mēnešus bija viesmīle, istabene, pēc tam saimniecības vadītāja. Angļu valoda viņai bija laba, tas palīdz virzīties pa karjeras kāpnēm.

2006.gada decembrī ģimene tomēr atgriezās Latvijā. Pēc pāris nedēļām Sandija sāka strādāt Latvijā Bankā, arī vīram bija labs darbs. Nauda bira kā no maisa, dzīve likās skaista, abi gaidīja ģimenes pieaugumu. Taču pēc pusgada Latvijā sākās murgs, un viss mainījās.

"Jau tad, kad biju stāvoklī, zināju, ka būs jābrauc prom, ka atgriezīsimies Anglijā," saka Sandija. 2008.gada jūnijā viņi devās prom jau trijatā. Atgriezās turpat pilī, bet ziemā pārcēlās uz citu dzīvesvietu — jauku karalienes Viktorijas laika māju ar dārziņu Stafordšīras apgabalā netālu no Birmingemas, nelielā piepilsētas privātmāju rajonā. Sandija strādā datortehnoloģiju uzņēmumā Infoteam International Services, kas plaši darbojas arī Dubaijā un Indijā. Sākusi kā programmu instalētāja, pēc tam Sony nodaļā par kvalitātes kontrolētāju Playstation 3 spēlēm, viņa tagad strādā turpat saimniecības un tehniskā nodrošinājuma nodaļā un darbojas arī savā iemīļotajā jomā: gatavo rotas no pusdārgakmeņiem pēc pasūtījuma. Strādā arī vīrs, meita Florensa apmeklē Childminder, kas izmaksā 166,50 mārciņu nedēļā, bet 80 procentus no tā maksā valsts, jo abi vecāki strādā.

"Līdz Florensas četru gadu jubilejai plānojam  pārcelties uz kādu klusu, skaistu ciematiņu, tuvāk dienvidiem — Kembridžā, Oksfordā vai kaut kur piejūrā, kur Florensu varētu pieteikt labā skolā," stāsta Sandija. "Mēģinām darīt visu, lai mums būtu Anglijā pieņemams izglītības līmenis, jo te latiņas ir paceltas augstu jo augstu. Vīrs ar laiku cer tikt Vides aizsardzības aģentūrā… Ja tā padomā, visu, ko tā pa īstam esmu nolēmusi, esmu arī izdarījusi," saka Sandija.

Par atgriešanos Latvijā viņa tagad nedomā. Vismaz tuvāko 10 gadu laikā noteikti. Ja būtu daudz naudas, viņa Latvijā varbūt iegādātos vasaras mājiņu, kur kādreiz atbraukt atpūsties. Dzīvojot te uz vietas, viņa ir pārāk daudz cietusi, lai mēģinātu vēlreiz: "Es zinu, ko nozīmē, ja vecākiem nav naudas, lai sūtītu mani mācīties Universitātē, kur vēlējos." Sandija saka visur ir grūti, bet Latvijā ir krahs — "Francijā līdz 25 gadu vecumam valsts jauniešiem pat palīdz par dzīvesvietu samaksāt, kur nu par Lielbritāniju runāt. Tiesa gan, viņu plašā atbalstu un pabalstu sistēma pašus jau gandrīz strupceļā iedzinusi, jo ir daudz tādu, kuri grib tikai saņemt, nekur nestrādājot, tikai prasot no valsts, bet tā jau ir cita galējība."

No Latvijas noteikti izbrauks vēl daudz ģimeņu, zina stāstīt Sandija: "Pēc tā, ko redzēju, ko zinu, kas notiek ar maniem Latvijā palikušajiem draugiem, radiem un paziņām, jau nojaušu, ka latvieši ir gatavi doties gandrīz jebkur. Protams, Anglijā arī tagad jūtama darbaspēka krīze, jo īpaši tiem, kuriem nav labu angļu valodas zināšanu. Tie dodas visdažādākajos darbos uz Dāniju, Spāniju, Norvēģiju, Austrāliju. Man žēl, ka tie cilvēki, kas kādreiz strādājuši labu, cienījamu darbu Latvijā, šobrīd ārzemēs bieži vien ir spiesti strādāt par apkopējiem vai pakotājiem. Sākumā tas ir grūti, bet pēc tam jau pierod. Austrumeiropieši pierāda, ka prot smagi strādāt. Jā, ar to esam populāri Eiropā."

Visvairāk Sandija negribētu piedzīvot Latvijas veco ļaužu likteni. "Ja pensijas laiks būtu jāpavada tā, kā to dara lielākā daļa mūsu vecvecāku — rūgtuma pilnām sejām, smagi strādājot arī sirmā vecumā vai arī skaitot pēdējos santīmus — tas būtu šausmīgi. Man sirds plīst, kad redzu vecas tantiņas, ģērbtas lupatās. Kādreiz taču viņas bija jaunas un skaistas, un viņām likās: tagad jāstrādā smagi, pēc tam varēsim vecumdienās atpūsties..."

Tāpēc Sandija mēģina pārliecināt mammu par prombraukšanu: "Viņai vēl ir spēks sākt no jauna, viņa vēl var par dzīvi priecāties. Jā, šobrīd viņai Latvijā vēl iet labi, bet kas būs vēlāk? Ko līdzēs tikai šībrīža labklājība, ja valstī nav  pietiekamas un sasniedzamas medicīniskās aprūpes un drošības sajūtas?

Kur būs palikuši visi daudzus gadus maksātie nodokļi, kad pats maksātājs vairs nevarēs strādāt?" Sandija neslēpj, ka šķiršanās no Latvijas viņai sāp, bet tikai strādāt vien viņai negribas — gribas arī dzīvot.

PASTRĀDĀT, NE STRĀDĀT

Neticiet uz vārda tiem, kas stāsta rožainas ainas par darba iespējām citur, saka Latvijas Universitātes filozofijas studente Madara. Viņa ar draugu Uldi izmantoja jaunības priekšrocības, pirms gada darbu Jaunzēlandē apvienodama ar pasaules otrā malā esošās zemes apceļošanu. 2007.gada rudenī laiks bija tikpat slikts kā šogad. Madara mācījās vakarskolā un strādāja Mākslas muzejā. Diena sākās deviņos rītā un beidzās vienpadsmitos vakarā, Madara jutās pārgurusi. Kādu vakaru viņa draugam teikusi, ka šādu drūmu rutīnu vairs nevar izturēt, vajadzētu mainīt vidi. Sākumā gribējusi Berlīni, bet Uldis atrunājis — būšot tas pats, tikai lielākas ielas, jābrauc tālāk. Palikuši pie Jaunzēlandes, pusgada laikā nobrieduši ceļojumam un, kad Madara beidza skolu, septembrī devās uz Jaunzēlandes vasaru. Oklendā Madarai bija paziņas, latviešu ģimene, kas tur dzīvoja jau piecus gadus. "Viņi tur bija drusku aplauzušies," stāsta Madara. Ģimenes galva bija domājis pelnīt kā zobārsts, taču tas nav bijis tik vienkārši izdarāms, tāpēc ģimene pelnoties, krāsojot mājas.

Arī Madarai un Uldim Jaunzēlandē ar darba meklēšanu negāja tik viegli. Sākumā viņi atdūrās pret apburto loku — ja iebraucējs meklē darbu, viņam prasa darba vīzu, bet, ja meklē vīzu, prasa, vai ir darba piedāvājums. Vienubrīd bijusi sajūta, ka nupat būs slikti: nauda iet uz beigām, bet darba nav. Pirmo atraduši piedāvājumu strādāt fermā par gultasvietu un vēdera tiesu. Tur uzzinājuši, ka ir iespēja par zināmu samaksu tikt pie darba vīzas. Tad internetā uzzinājuši, ka nepieciešami strādnieki vīnogu laukos. Par 1400 Jaunzēlandes dolāriem nopirkuši stipri lietotu automašīnu un devušies uz mērķi — Blenemu.

Cerētās vīnogu novākšanas vietā izrādījies, ka jādara daudz nepatīkamāki darbi, jo vākšanas laiks vēl nebija pienācis. Jārauj vīnogu lapiņas, lai smidzināmās mašīnas šķidrums netiek uz lapiņas, jo tad novīstot viss augs; jādara citi smagi darbi. Mēnesi vīnogu plantācijā nostrādājuši tikai tāpēc, ka tur maksāts pārāk maz, lai varētu doties prom. Tomēr beigās sapelnījuši tik daudz, lai varētu kārtīgi paceļot. Kad nauda gāja uz beigām, atrada darbu ķiršu dārzā. Sākumā gan viņiem teikts, ka viņu sezonālā darba vīza ļauj strādāt tikai vīnogu laukos, bet beigās Uldis tika pie ķiršu vākšanas, Madara — cehā pie pakošanas. Jauniem cilvēkiem sezonas darbus Jaunzēlandē atrast ir iespējams, bet nekāda medusmaize tā nav. Taču grūtības atsver tālās salas skaistā daba un kolorītie iedzīvotāji. Spilgtākais iespaids saistās ar marihuānu, ko tur, lai gan nelegāli, smēķējot gandrīz visi. Kādu dienu abi smēķējuši parastās cigaretes, kad pēkšņi no krūmiem izlīdis viscaur notetovējies maoru vīrietis, paošņājis gaisu un noteicis: "Nepareizā tabaka!" Viņam rokās bijis pamatīgs pareizo kaņepju stāds…

PIRMS PIRMĀ VIĻŅA

Latviešu rakstnieka sieva Laima (vārds mainīts) uz Īriju devās 2000.gadā un sauc sevi par vienu no pirmajām bezdelīgām. Braukšanas iemesls bija tas pats, kas šodien, — ar algu 90.gadu beigās nevarēja izdzīvot, un tad latvieši attapās, ka var doties prom uz Eiropu. Laimas dzīvē braukšanas ideja ienāca no paziņām, caur darbā iekārtošanas firmām Īrijā jau strādāja (tolaik gadījumi, ka strādātgribētājs iemaksā naudu, bet firmas pazūd, bijuši ļoti reti). Strādātgribētājiem tolaik Īrijā vēl bija nepieciešamas zaļās kartes. "Es, protams, strādāju nelegāli," stāsta Laima. "Biju illegal person, nemaksāju nodokļus. Saimnieks, pie kura strādāt mani ierunāja paziņa, tobrīd paplašināja savu homemade fish & chips biznesu, kas viņam gāja no rokas, un viņam vajadzēja vēl strādniekus. Tad viņš manai paziņai prasīja, vai Latvijā nav kādu, kas gribētu strādāt, jo īri tādus darbus darīt vairs negribēja, viņiem bija sākušies treknie gadi. Ja arī kāds īrs tos sāka strādāt, tad, nostrādājis pāris mēnešu, secināja, ka šis darbs ir too hard for me. Tad nu nabaga latvieši stājās īru vietā un bija ļoti laimīgi — es tur nedēļā pelnīju tik, cik šeit mēnesī — ap 300 eiro. Man tā tad bija milzu nauda!" Nelegālais statuss neesot radījis šķēršļus, jo saimnieks bijis labās attiecībās ar vietējo policiju. "Vakaros viņi šad tad nobraukāja reidos paskatīties, kā mums iet, un mēs viņus par brīvu barojām. Tāpēc uz mūsu zaļo karšu neesamību viņi skatījās caur pirkstiem."

Sēnes Laima nelasīja — tas esot īrijiešu darbu zemākais, skarbākais līmenis, Muktupāvelas grāmatā Šampinjonu derība neviens vārds neesot samelots. Viņa bija vidējā līmeņa darbiniece, strādāja ar klientiem. Sākumā Laimas angļu valoda bijusi švaka, bet to viņa ļoti ātri iemācījusies, jo īri bijuši ļoti atvērti, pretimnākoši un sirsnīgi: "Ja vien pats nesatraucies, ka tevi palabo, tad viss kārtībā. Man bija arī ļoti laba recepte: Baccardi pudele uz vakaru mūsu kompānijai trim četriem cilvēkiem, kas nu todien veikaliņā strādāja." Lēnā garā lietojot Baccardi, valoda ļoti viegli raisījās, jo letes otrā pusē bija tādi paši cilvēki. Lielākais darbs sākās ap pusnakti, kad pabus slēdza, un tad acis aizlējuši īri gāzās iekšā veikaliņā uzēst: give me to un give me šito.

Vai darbs lauzis kaulus? "Sākumā lauza, jo visi darījām visu," saka Laima. Saimnieks piedāvājis par lielāku samaksu strādāt 12 stundas diennaktī, un darbinieki, protams, piekrituši. Baccardi palīdzējis izturēt arī to. Grūtākais bijis atcerēties klienta pasūtījumu nianses — ar ko katram viņa burgers jāpagatavo. "Sākumā vienkārši rakstīju uz lapas, jo pārprasīt bieži vien nebija jēgas, sadzēries klients neatcerējās, ko pasūtījis, tad iznāca strīdēties." Darbs svešā vidē, kur neviens īpaši neskaidrojis, kā kas jādara, Laimu norūdījis, iemācījis pieņemt ātrus lēmumus — to Latvijā viņa neesot spējusi.

Arī fiziski nemaz tik viegls darbs veikaliņā neesot bijis. "Naktīs sāpēja rokas, nenormāli sāpēja," Laima atceras, kā mizojuši kartupeļus, cepuši zivis, taisījuši picu mīklu, rīvējuši sieru, gatavojuši salātus, kā arī cilājuši visādus smagumus. Pēc darba nogurums bijis tik liels, ka gribējies tikai likties gultā. Dzīves apstākļi bijuši komfortabli, jo saimnieks par saviem strādniekiem rūpējies, nav bijis jāmitinās tādā saspiestībā, par kādu stāsta daudzi citi latviešu īrijieši: "Mobilajā mājiņā dzīvojām divas dāmas, mums katrai bija sava guļamistaba."

Latviešu valodu Laima Īrijā tā gada laikā nedzirdēja. Dažreiz dzirdējusi krievu valodu, un jau tad licies: savējie… Vairāk gadījies dzirdēt poļus un lietuviešus. Biezpiens, rupjmaize un skābēti kāposti, ko Īrijā ieviesuši latvieši, tolaik tur vēl nebija atrodami. Tolaik īri neko daudz nezināja par latviešiem — brīnījās par ziemas riepām un ziemas zābakiem, teicās gribam redzēt fucking snow. Laima pieļauj, ka tagad īru attieksme pret viesstrādniekiem ir kļuvusi atturīgāka, jo lielā viļņa izbraucēju skaitu veidojis arī nebūt ne labākais šejieniešu kontingents. "Mēs, pirmie, neatļāvāmies kavēt darbu un līdzīgas vaļības. Arī ar Baccardi jau nebija tā, ka drinkājām vienā laidā, tas tikai palīdzēja uzturēt možumu." Tagad Īrijā jauniem viesstrādniekiem dabūt darbu ir grūtāk ne tikai recesijas, bet arī iepriekšējā kontingenta radītās sliktās slavas dēļ.

Tikmēr daudzi latvieši Īrijā jau ir iedzīvojušies un sākuši savu biznesu. Vai viņi pārņēmuši visus īru tikumus, Laima nezina. Piemēram, zirgu skriešanās sacīkšu kaislību: "Sporta zirgi tur ir viss! Daži īri ir gatavi visus ienākumus likt uz spēles šajās sacīkstēs un pēc tam pusgadu pašīt, lai varētu sakrāt nākamajai likmei. Ja pilsētā ir zirgu sacīkstes, pārējā dzīve apstājas."

Laima Īrijā nostrādāja gadu un 2001.gadā jau atgriezās Latvijā. "Laikam neesmu tas cilvēks, kas var strādāt ārzemēs. Man bija šausmīga nostalģija pēc mājām," Laima stāsta, ka arī nogurums kliedēts ar Baccardi, un tas bijis otrs atgriešanās iemesls — viņa sapratusi, ka, ilgi tā strādājot, var nodzerties.

UZ PALIKŠANU

Laima atgriezās, bet viņas vecākā meita ārzemēs ir uz palikšanu. 2006.gadā viņa strādāja Norvēģijā par palīgstrādnieci sporta centrā (lai gan viņa tolaik gaidīja bērnu, saņēma ļoti laipnu un aprūpes pilnu attieksmi — var teikt, ka saimnieka attieksme, uzzinot, ka viņa ir stāvoklī, kļuva vēl pozitīvāka). Acīmredzot tas viņu iedrošināja pārcelties uz dzīvi Dānijā, kur viņas vīrs jau trešo gadu strādā par nakts pastnieku. Sākumā vīrs sūtījis Laimas meitai uztura naudu uz Latviju, pēc tam viņam bijusi izvēle — vai nu atgriezties Latvijā un sākt no pašas apakšas, vai turpināt darbu Dānijā. Nakts pastnieks arī ir darbs, ko dāņi paši nedara, — ar velosipēdu izvadāt pastu. Tā kā darbs ir pa nakti, pastnieks saņem piemaksas. "Meitas vīrs saka, šis darbs viņam aizstāj trenažierus," Laima stāsta, ka triju mēnešu laikā, kopš meita ar vīru dzīvo Dānijā, abi esot ļoti apmierināti un nekādas ilgas pēc dzimtenes viņiem parādījušās neesot. "Trīs mēneši parasti ir tas laiks, kad ilgas pēc dzimtenes parādās vai neparādās. Man Īrijā pēc trim mēnešiem uznāca tāds sentiments, ka, zeme, atveries! — saņēmos un paliku tikai naudiņas dēļ. Meitai ir otrādi. Viņa tā arī deklarēja, ka brauc uz palikšanu, un tagad jau arvien vairāk saprot, ka tā ir viņas zeme. Jo vairāk meita iemācās dāņu valodu, jo vairāk viņai patīk sarunāties ar dāņiem. Viņi nav ksenofobi, jo nejūtas apdraudēti," Laima saka, Dānijā vēl nevarot novērot bailes izīrēt dzīvokļus iebraucējiem un cita veida piesardzību pret iebraucējiem, kā, piemēram, Lielbritānijā un Īrijā.

Legāli strādājot, bērns drīkst iet skolā integrētajā klasē. Laimas mazmeitas klasē ir septiņi bērni, viņi būtībā dzīvo dāņu vidē, un mazmeita mammai jau labojot dāņu valodu. "Tur nav nekādu russkim školam biķ kā pie mums," saka Laima. Viņa uzskata, ka meita Dānijā tik labi jūtas arī tāpēc, ka ir kopā ar vīru. Viņiem jau veidojas kaimiņu un draugu loks.

VISI NEAIZBRAUKS

Es esmu savādāka, beigās nosaka Laima: "Tagad, kad esmu bezdarbniece, redzu un jūtu, ka varētu atkal braukt prom un pelnīt, bet negribu." Viņa uzskata, ka visi latvieši tomēr neaizbrauks: paliks patrioti, sentimentālie un vecie. Laima zina arī cilvēkus ap 30 gadiem, kuri saka: kamēr vien viņi spēs kaut ko darīt te, prom nebrauks.

Jā, arī bailuļi neaizbrauks. Tos gan varētu iedrošināt: dzīvo valodu iemācās ļoti ātri. Nosodīt aizbraucējus Laima netaisās: "Tie, kas nosoda, vai nu ir muļķi, vai nezina situāciju." Nē, tukša Latvija nepaliks — bēdīga gan.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas