Tiesa piespriež mātei atdot bērnu tēvam Vācijā

Irīna par tiesas lēmumu ir šokā un rīkojumu izpildīt negrasās, jo tēvs pret bērnu spējīgs pacelt roku. Šis ir viens no vairākiem gadījumiem, kad Latvijas pilsones, dzemdējušas bērnu ārzemēs un nesaņemot tēva atļauju, pēc tam atgriežušās Latvijā, saskaras ar Hāgas konvenciju. Tā šādus gadījumus traktē kā bērna nolaupīšanu. Iemīlējās un noticēja Irīna Vācijā ieradās pirms četriem gadiem. "Atvaļinājumā aizbraucu ciemos pie draudzenes. Ismails bija draudzenes drauga draugs. Viņš man pievērsa uzmanību, iemīlējos," stāsta Irīna, kurai tolaik bija 22 gadi. Irīna nolēma palikt Vācijā pie jauniegūtā drauga. "No sākuma viss bija labi, bet man jau bija rozā brilles!" Irīna Ismailu pieņēma pat tad, kad uzzināja - viņam Turcijā ir trīs bērni no pirmās sievas. "Ismails paskaidroja, ka viņam bijis stingrs tēvs. Nomirusi māte, un mājās vajadzēja sievietes rokas. Tēvs piespiedis viņu apprecēties, taču pirmo sievu neesot mīlējis. Pārdevis sievai pūrā doto zeltu un aizbraucis uz Vāciju." Tā kā Ismails Vācijā dzīvo jau 15 gadu, Irīna nodomāja, ka tā ir tāla pagātne. Pieteicās mazulis, un pāris apprecējās. "Pēc kāzām viņš parādīja savu īsto es." Pirmais šoks bija, uzzinot par Ismaila sānsoli. "2003.gadā Ismailam nomira tēvs, un viņš aizbrauca uz bērēm. Pēc tam uzzināju, ka Ismaila pirmā sieva no viņa gaida ceturto bērnu. Viņa dzemdēja aprīlī, es tā paša gada augustā," aizvainojumā dalās Irīna. Ismails nepatīkamus pārsteigumus sagādāja arī sadzīvē. "Viņš uzskatīja, ka uz maniem pleciem ir māja un bērns. Es viņam biju kā lupata, kas tīra māju. Pats staigāja apkārt. Katru dienu teica, ka iet uz mošeju. Kā no rīta aizgāja, tā atpakaļ bija vēlu vakarā. Kopdzīves laikā vīrs strādāja tikai pusgadu. Pārējo laiku dzīvojām no pabalstiem. Kad viņš lika man izņemt naudu no mūsu kopīgā konta, kur bija ieskaitīts pabalsts Dāvida uzturēšanai, visu naudu Ismails iebāza savā kabatā, man atstāja desmit eiro." Ismails Irīnai paskaidrojis, ka sūtīs naudu bērniem Turcijā. Tajā pašā laikā Dāvidam par atlikušo naudu nācās iztikt vien no makaroniem un putraimiem. Galus savilkt kopā bija grūti arī, kad Irīna atrada darbu veikalā par kasieri. Nepatīkami bijuši arī Ismaila centieni padarīt Irīnu par musulmani. "Tikko salaulājāmies, vīrs pieprasīja, lai gatavoju viņam tikai musulmaņu ēdienus. Ja nesagaidīju ar vakariņām pēc viņa receptes, izvērtās strīdi," stāsta Irīna, kura pēc profesijas ir pavāre konditore. Pirms kāzām Ismails Irīnas gatavoto ēdienu ēdis bez problēmām. Ismails lika Irīnai mainīt arī ģērbšanās paradumus. Lika ģērbt garus svārkus un blūzes, lai nekas nav atkailināts. "Sākumā spieda arī valkāt lakatu, bet es pretojos." Kopdzīves laikā Ismails izcēlies pat ar agresiju- gan pret Irīnu, gan bērnu. "Tagad viņš pats to noliedz, bet man jau pierādījumu nav! Ārsta slēdziens Latvijā vairs neder. Vācijā neiedomājos vākt pierādījumus." Aicina svešumā nedzemdēt Šī gada 6.janvārī Irīna ar bērnu ieradās Latvijā un uz Vāciju atpakaļ nav braukusi, un arī to negrasās darīt. "Kad atgriezos ar bērnu Latvijā, no mums abiem bija kauli un āda. Dāvids četru gadu vecumā svēra tikai 12,5 kg." Tūlīt pēc atbraukšanas uz Latviju viņa sākusi kārtot šķiršanās dokumentus, lai gan zina, ka Ismails šķirties negrib. Ismails jau pirms Irīnas došanās uz Latviju zināja par Irīnas nodomu pārcelties uz dzīvi Latvijā pavisam. "Viņš negribēja laist, brīdināja, ka mani saņems ciet policija un atņems bērnu." Par Hāgas konvenciju, kurā noteikta kārtība, kādā drīkst šķērsot robežu ar bērnu, Irīna gan nav zinājusi. Arī tagad par likumdošanu un tiesas lēmumu Irīna ir šokā: "Man tas neliekas loģiski! Kā tas var būt, ka esmu nozagusi bērnu, ja Dāvids kopš dzimšanas ir Latvijas pilsonis? Kādā sakarā man - mātei, kura par bērnu rūpējas, strādā un to uztur, un nav staigule - jāatdod bērns!" Tiesu process sākās šī gada jūnijā. Pirmā instance nolēma, ka bērns jāatgriež Vācijā sešu nedēļu laikā. 10.septembrī lēmumu kā nemainīgu noteica arī otrā instance. Irīna grasās ierosināt apelāciju. "Vācija laikam cenšas mūs savest kopā. Bet es nevēlos. Un kas mani Vācijā aizstāvēs?" Griezties Vācijas tiesā Irīna nav iedomājusies, jo tam nav bijis lieku līdzekļu. "Pat Latvijā lielākā daļa naudas no manas algas jāsamaksā advokātam." Irīnu izbrīnījis arī ierēdņu cinisms, piedāvājot variantu - aizbraukt uz Vāciju un dzīvot sociālajā mājā. Bērna viedoklis tiesā patiesi nav ņemts vērā, jo Dāvids atzīts par pārāk jaunu, lai spriestu par viņa domām. Taču māte stāsta: "Tagad, kad tēvs zvana, bērns ar tēvu negrib runāt, pats noliek klausuli. Taču Ismails man pārmet, ka es neļauju viņam runāt ar bērnu. Kad vaicāju, kāpēc viņam pēkšņi radusies interese par Dāvidu, viņš atbild - tāpēc, ka esmu redzējis, kā viņš uzaug. Man šķiet, ka viņu drīzāk interesē bērna pabalsts." Ar pašu Ismailu Dienai sazināties neizdevās - viņa mājās telefons ir atslēgts. Pēc piedzīvotā Irīna vēlas uzrunāt visas Latvijas sievietes: "Nekādā gadījumā nevajag bērnus dzemdēt ārzemēs! Nenovēlu to pat lielākajam ienaidniekam!" *** Valsts nostāja Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta Starptautiskās sadarbības nodaļas vadītājs Agris Skudra: * Bērnu un ģimenes lietu ministrija kā Latvijas centrālā iestāde civiltiesiskās bērnu nolaupīšanas lietās ieņem neitrālu pozīciju, neaizstāvot vienas vai otras puses intereses, bet gan vadās pēc Latvijai saistošiem starptautiskajiem dokumentiem un ES tiesību aktiem. * Vēršu uzmanību, ka nevienā tiesu lēmumā nav noteikts, ka bērns jāatdod bērna tēvam, vai arī, ka mātei aizliegts doties uz attiecīgo valsti kopā ar bērnu. Risinot jautājumu par bērna atgriešanu vai neatgriešanu saskaņā ar konvenciju, nevar tikt risināti jautājumi par bērna aizgādību, aprūpi vai atbildību kopumā. Konvencijas mērķis ir pēc iespējas ātrāk atgriezt bērnu atpakaļ valstī, kas bija viņa dzīvesvieta pirms prettiesiskās aizvešanas vai aizturēšanas, lai tur risinātu vecāku strīdus jautājumu attiecībā uz atbildību par bērnu.