R. Apsītis teic, ka šī Satversmes tiesas atziņa atspoguļo reālo situāciju, jo Tiesībsarga birojā pēdējā laikā ir būtiski pieaudzis to sūdzību skaits, kurās sievietes norāda uz grūtībām atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. "Arī, piemēram, pašnodarbinātām personām nodarbinātības pārtraukšana uz gadu būtībā nozīmē pilnīgu klientu loka zaudēšanu," norāda R. Apsītis. Līdz ar to, kā norādījusi arī Satversmes tiesa, ierobežojums strādāt bērna kopšanas laikā var negatīvi ietekmēt ģimenes intereses ilgtermiņā.Tāpat Satversmes tiesa ir norādījusi, ka gadījumā, ja persona ir spiesta atteikties no valsts atbalsta, lai saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju un vietu darba tirgū, pabalsta sistēma nesasniedz savu mērķi – demogrāfiskās situācijas uzlabošanu un pilnvērtīgu zīdaiņa aprūpi.Tā kā demogrāfiskās situācijas uzlabošanai it sevišķi ir jārūpējas par trešā un ceturtā bērna ienākšanu ģimenē, tad likumdevējam ir jāvērš īpaša uzmanība uz faktu, ka ģimenei, kurā ir jau citi bērni, ir īpaši svarīgi saglabāt savu vietu darba tirgū ilgtermiņā, un gadījumā, ja vecāks ir spiests attiekties no valsts atbalsta, lai nezaudētu savu vietu darba tirgū, tiek aizskartas citu ģimenē augošo bērnu intereses, uzskata tiesībsargs. Bez minētā būtisks Satversmes 110.panta pārkāpums ir aizliegums strādāt tiem vecākiem, kuri saņem bērna kopšanas pabalstu vai vecāku pabalstu mazā apmērā. "Kā ir norādījusi Satversmes tiesa, aizliegums strādāt vecākiem, kuriem ir tiesības uz tāda apmēra pabalstu, kas nenodrošina iztikas minimumu, ir pretrunā tiesību uz pabalstu sakarā ar bērna kopšanu būtībai," uzsver R. Apsītis.Lai gan vecāku pabalsts, atšķirībā no bērna kopšanas pabalsta, ir sociālās apdrošināšanas pabalsts, tomēr arī uz vecāku pabalstu attiecas Satversmes 110.pants, kurā noteiktais valsts pienākums gādāt par ģimenes – vecāku un bērnu atbalstu nevar tikt ierobežots ar nesamērīgiem līdzekļiem.
Tāpat arī R. Apsītis par neatbilstošu Satversmes 91. un 110.pantam uzskata valdības plānu izmaksāt ģimenes valsts pabalstu tikai sākot no brīža, kad bērns sasniedz viena gada vecumu. Tā kā ģimenes valsts pabalsta mērķis ir sniegt regulāru atbalstu ģimenēm, kurām radušies papildu izdevumi sakarā ar bērna audzināšanu, nav saskatāms atšķirīgas attieksmes atkarībā no bērna vecuma leģitīmais mērķis.
Ja plānotās izmaiņas vecāku un ģimenes valsts pabalsta izmaksas kārtībā stāsies spēkā, ir skaidri paredzama to apstrīdēšana Satversmes tiesā, ir pārliecināts R. Apsītis.