Tirgu morālā neaizsargātība

Pirmkārt, problēma nav globalizācijā kā tādā, bet nosacījumos, uz kuriem tā ir balstīta, un tie ir tādi, lai vājos darītu vēl vājakus, radot tiem apstākļus, ka tie "ir brīvprātīgā piespiedu kārtā" spiesti iznīkt. Otrkārt, verdzībā var iedzīt arī ekonomiskajā, kad kroplā ekonomikā cilvēkam ir tikai divas izvēles - vai nu nedarī t neko un kļūt par bomzi, vai arī strādāt par algu, kas ir zem nabadzības sliekšņa, tādējādi ļaujot lielajam kapitālam ātri uzkrāt neticamas bagātības, un ar iegūto zemo cenu viņš iznīcinās vēl citus tirgus, kuriem būs uzspiedis šādu globalizāciju. Treškārt. Kungs runā par tirgu, kurš visu sakārtos. Tomēr, kā vienmēr līdzīgās sistuācijās, viņš neko nesaka par to, ka tirgus mehānismi var būt dažādi, un visos gadījumos tie būs tirgus mehānismi, kuros darbojas piedāvājuma/pieprasījuma nosacījums. Piemēram, regresīvie nodokļi veicinās noslāņošanos, strādājošo maksātnespēju, kas beigsies ar to, ka visi īpašumi pāries to rokās, kam ir nauda, bet ražošana iznīks, vienlaicīgi plauksotot bezdarbam. Un tas būs saskaņā ar tirgus likumiem, tikai šo nosacījumu ietvaros. Cits modelis var būt ar progresīvajiem nodokļiem. tad tiek ierobežota iespēja iegūt strauju bagātību uz citu vājuma rēķina. Tad tiek nodrošināts, ka cilvēku vairākums ir pirktspējīgi, un, pat ja jāmaksā uzņēmējam lieli nodokļi, viņam ir daudz stabilāka nākotne, jo viņam apkārt ir pirktspējīgi cilvēki, kurus var nodrošināt arī ar dārgām un kvalitatīvām precē, pē ckurām būs pieprasījums. Un arī šādā tirgū darbojas tirgus mehānismi. Līdzīgi tas viss darbojas arī starpvalstu attiecībās. Tāpēc cienījamajam kungam gribētos pavaicāt, par kādu tirgus modeli viņš runā. Piedāvātais risinājums neatbilstošs tam nosaukumam, ar kādu teksts parakstīts. Un vienlīdzīgas iespējas visiem nodrošinātu konkurētspējīga ekon vide, kura netiek kropļota ar lētiem un sponsorētiem ārvalstu produktiem, ar ievestu darbaspēku utt., kā arī progresīvie nodokļi. Tad būtu tik liels pieprasījums pēc darbaspēka, ka visiem pietiktu vietas, un izmantoti būtu visi, kas vien var kaut ko darīt. Un naudas ekonomikā būtu gana visiem, jo saražotās produkcijas arī būtu daudz. Project Syndicate nerullee.

Nevis "firmas prezidentam vajadzētu maksāt algu, kas ir 500 reižu lielāka par viņa strādnieku vidējo izpeļņu", bet tieši otrādi - NEvajadzētu. Un "Professor emeritus" (būtībā - profesors ar lieliem nopelniem pensijas vecumā) NAV tas pats, kas "goda profesors" ("Honorary Professor"). Mīļie tulkotāji, pārlasiet taču cītīgāk savu veikumu :) Un tagad pie lietas. Šur tur parādās nepamatoti izteikumi ("ir labāk, ja mūsu preces rada brīvs, nevis vergu darbs" - bet kapitālisms lieliski strādā arī verdzības apstākļos), un nav skaidrs, vai patiesi reklāmas ierobežošana atrisinātu tik plašu problēmu spektru (izzūdoši tikumi, slikti motīvi, slikti rezultāti, taisnīguma trūkums). Tomēr vienā jautājumā - par kapitālismam raksturīgajām un reklāmas uzturētajām vērtībām - gribētos piekrist. Liela daļa reklāmas ne tikai propagandē visai apšaubāmus motīvus un tikumus, bet arī, atšķirībā no literatūras, filmām, žurnālistu rakstiem, praktiski netiek pakļauta kritikai un sociālajam spiedienam. ("Nu ko tu gribi, tā taču ir reklāma!") Manuprāt, katrai reklāmai vajadzētu saturēt gan autoru, gan pasūtītāju vārdus un kontaktinformāciju. Uzreiz divi labumi - palielinās atbildības sajūta un rodas atgriezeniskā saite ;)