Nenošķir no politikas
Universitātēs jānovērš sadrumstalotība, tās nekļūs novatoriskas, ja nepiešķirs reālu autonomiju, norāda arī Eiropas Komisija. Kopš 2005. gada augusta, ar tiešu raksta autores dalību izmainot likumu, universitātes no iestādēm pārveidojām par atvasinātām publiskām personām, līdz ar to tām piemīt tiesībspēja un rīcībspēja, tās var darboties savā vārdā, var būt sava publiska nekustama manta, kam funkciju nodrošināšanai jābūt īpašumā. Jau tad nebija juridisku šķēršļu atdot nekustamo īpašumu augstskolām, lai to demokrātiski ievēlētās institūcijas var dinamiski rīkoties. 2006.gadā sagatavojām apsaimniekošanas koncepciju, lūdzu ēku sarakstus, līdz B.Rivža darbu apturēja, paredzot dot "privatizācijai" Finanšu ministrijai. Nākamos gadus ministrs te neveic neko, vien mēģinājumu atdot universitātes ēku pastam. Aizbildināšanos ar vajadzību grozīt te divus, te deviņus likumus jāvērtē pat ne kā kavēšanās, bet bezdarbība, ko ironiski vainago Saeimā teiktais - grozīt ANO hartu lietas labad. Īpašumu neatdošana apgrūtina ekspluatāciju, investīcijas infrastruktūrā, samazina augstskolu kredītspēju, uztur ministrijai anahronisku ietekmes sviru. Notiesājošs spriedums krimināllietā valsts sekretāram šogad liecina, ka agrāk paustais par noziedzīgumu nav tukši vārdi. T.Koķes vēlmes komandēt "pozitīvisma" kampaņotāju "iedvesmot" hokeju varbūt var skaidrot ar cienījamā vecuma hormonu vētrām, taču IZM darbība nekustamo īpašumu jomā diemžēl rādās pārdomāta - cik vien var novilcināt, lai zustu sabiedrības modrība. Vai Mežaparka un citu zemju lietas nelīdzinās tām, par ko divi valsts sekretāri atlaisti? Nesaprotami, vai ministre maz zina, ko valsts sekretārs dara. Ministrijā štats uzpūsts ceturtā simtā, izglītības departamenti vien ap 10% no personāla, atjauno padomju tradīciju - šķelt zinātni no studijām, kaut vienotu Augstākās izglītības un zinātnes departamentu paredz likums.
Augstskolu likums noteicis, ka programmas licencē, augstskolām valsts naudu sadala no politiskās vadības attālināta pārraudzības iestāde - Augstākās izglītības un zinātnes administrācija. Pagājis laiks, lai vērtētu iestādes efektivitāti licencēšanas, zinātnes finansējuma kontroles, publiska diplomu reģistra, starptautisko projektu jomās, kā likums paredz kopš 2006.gada. Taču divos gados, neskaitot paziņojumus presei, nedara neko: pārkāpjot likumu, nošķirtas institūcijas nav, joprojām ministrijai ir vadošai iestādei nepiedienīgas funkcijas kā reģistri, naudas sadale projektiem, struktūrfondu pārvaldība, akreditācijas. Paši normu gatavo, paši piemēro. Administratīvi lēmumi nenošķirti no politikas veidošanas. Maz tiesās krimināllietu ar apsūdzētu valsts sekretāru, lietu par interešu konfliktos sodītu ministru?
Bez finanšu ietekmes?
Kopš 2006.gada maija Eiropas Savienība izvirza mērķi 2010.gadā sasniegt 2% no iekšzemes kopprodukta augstākās izglītības studiju attīstībai. Līdz 2003.gadam Latvijā nerimti mazināja budžeta naudu augstākajai izglītībai pret IKP - krītot līdz pat 0,5%, tad sākās atjaunotne, bet nesasniedzam līmeni pirms 1995.gada, kad valsts ieguldīja virs 0,9%. Septiņreiz mazākā Īslande jau 2003.gadā tērēja 1,5% no IKP studijām, 3% pētniecībai. Jau tad terciārajā izglītībā Lietuvas valsts gulda ap 1,06%, Grieķija - 1,33%, bet Somijas valdība - 2,07% no IKP.
Lai gan tēriņi no 1995.gada stabili aug (no 26,7 milj. toreiz vairāk nekā sešas reizes), pieauguma pamatā ir mājsaimniecību izdevumi uz studentu rēķina. Nav caurredzamas sistēmas studiju maksas noteikšanai (amplitūda 250-8700). Mazas izmaksas ir tieslietu zinātnēm (optimālais izmaksu koeficients - 1,1, salīdzinot, piemēram, inženieriem - 2,9; zobārstniecībai - 5,1), taču maksas nav zemākās. Amorālā premisa "juristi atpelnīs" reducē jurisprudenci uz biznesu, atgrūžot tos, kas patriotiski tieslietas redz kā darbu valsts labā. 2007.gadā vidējā maksa arī humanitārajās zinātnēs sasniedz 1044 latus (Mākslas akadēmijā - 1855), un ekonomikas recesijas gaidās skolēns divreiz pārliks, vai vērts studēt. Kredīti būs jāatdod. Maksa valsts augstskolās pilnam laikam vidēji ir 1086 lati, kas ir krietni mazāk par vidējo budžeta finansējumu - 2432. Vērtējot inflāciju, ekspluatācijas izmaksu kāpumu, trīs līdz piecu tūkstošu gada mācību maksa var būt tuva realitāte. 2008.gadā budžets apmaksā vien 1101 pilna laika doktora studiju vietu, piemēram, pedagogiem - 73, dzīvās dabas zinātnēs - 44. 2006.gadā ieviestā programma Zinātniskās darbības attīstība universitātēs kā bija ap pieciem miljoniem, tā paliek. Tas sekmē nespēju izmantot potenciālu, akadēmiskā vide nesasniedz "kritisko masu, izcilību un elastīgumu, kas vajadzīgs, lai gūtu panākumus". Nepalielinot dotāciju strauji, valsts paliks bez ietekmes uz studiju "tirgus procesiem", jau tagad balstot tikai 23%, kamēr 77% maksā.
Ne vien talantīgie dos ekonomisku efektu. Zināšanu tautsaimniecības jēga ir: maksimums cilvēku ir izglītoti, spējīgi radīt jaunas zināšanas. Augstskolās jāiesaista arī jaunieši ar vidējiem sasniegumiem, mazāku centību, neliedzot arī socializācijas funkciju. Bagāta valsts var kļūt ar intelektuālo attieksmju maiņu masās, pārslēdzot darbu no zināšanu reproducēšanas uz oriģinālu producēšanu, ne tikai savrupu izcilību. Augstās maksas ir tās, kuras, pirmkārt, daļu atturēs studēt vispār, otrkārt, sekmē izvēli nevis interešu, bet peļņas dēļ, treškārt, arī spējīgākos reflektantus mudinās sākt studijas ārvalstīs. Apliecinot akadēmiskās mobilitātes vērtību, neaizmirsīsim: talantiem aizplūstot jau pēc vidusskolas, veidojas pasaules reģionu atpalicība. Lepojoties par visvairāk studējošo tautu, der atcerēties - skaitu palielināja prasības ierēdņiem, pedagogiem, der atcerēties, cik ir pierakstījumu, pat plaģiāta. Ja maģistrants uzdod Turcijas pamatlikumu kā pašrakstītu Somalilendas konstitūciju, bet rektors aizstāv, tad akadēmiskā godaprātā ir kur augt.
Plašs valsts finansējums, arī visām akreditētām privātpersonu dibinātu augstskolu programmām (saistot akreditāciju ar budžeta naudu arī šajā segmentā), ļautu ar novērtēšanas instrumentu celt kvalitāti, mazināt sadrumstalotību. Gadiem nav mēģināts kardināli palielināt pašu Latvijas nodokļu maksātāju naudas dotāciju studijām, paļaujoties uz struktūrfondu panaceju. Tā 2013.gadā beigsies, jābūt gataviem segt izmaksas pašiem. Kad plāno ieviest zināšanu ekonomiku? 2113.gadā?
Saprātīgi ir ieguldīt nodokļu naudu laikus, kur būtiski pieaugtu mobilitāte gan telpiski, gan starpdisciplināri eiropeiskā intelektuālā apritē. Akadēmiskais potenciāls jākoncentrē; reāli ar citām valstīm konkurē Latvija, ne Rēzekne ar Daugavpili. Jāveido principiāli jauns, vienots Augstākās izglītības un zinātnes likums, - orientēts uz studiju un pētniecības sinerģisku sintēzi, ko mūžam nespēj akceptēt pat tikai valdības līmenī. Pašapmierinātā bezrīcības pelde birokrātijā jābeidz.
Juridiski raugot, 1990.gadā, pievienojoties Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, apņēmāmies atbilstoši tā 13.pantam darīt augstskolas pieejamas "ar visiem pieņemamiem līdzekļiem, un it īpaši pakāpeniski ieviešot bezmaksas augstāko izglītību" padarīt to visiem pieejamu, turklāt ievērot principu - sasniegto cilvēktiesību līmeni var saglabāt, attīstīt, ne pazemināt. Maksas par studijām nostiprināšana ir pretrunā paktam. Tātad tiekšanās uz valsts finansētu augstāko izglītību ir ne vien stratēģisks ekonomisks uzdevums, bet pienākums.