Vai var ietaupīt, bet nesalt?

Jāsaka, ka siltuma piegādātāji lieliski apzinās reālo situāciju. Piemēram, Rīgas siltums (RS) jau pirms LG izplatītās informācijas nosūtīja vēstuli Rīgas domei, kurā brīdināja par grūtībām, kādas rīdziniekus piemeklēs nākamajā apkures sezonā. RS apgalvo — un mums nav pamata neticēt —, ka šā gada beigās standarta trīsistabu dzīvokļa iemītniekiem tikai siltums vien varētu maksāt apmēram 100 latu mēnesī. Un kur tad vēl pārējie ar dzīvokļa uzturēšanu saistītie izdevumi, kuri, domājams, arī nestāvēs uz vietas! Jāsaka, tā nav tīri ekonomiska, tā ir pirmām kārtām sociāla problēma. Jā, Rīgā ir labi attīstīta sociālās palīdzības sistēma, kura ļauj reāli palīdzēt cilvēkiem, kas netiek galā ar komunālajiem maksājumiem. Jā, Rīgas pensionāriem un invalīdiem ir garantēta palīdzība šo rēķinu segšanā, un jebkurā gadījumā 90 latus iztikai viņiem Rīgas dome nodrošina. Bet kā ir citās pašvaldībās, kuras gāzes cenu celšanās skars varbūt pat vēl sāpīgāk? Un cik ilgi šo arvien pieaugošo slodzi izturēs Rīgas pilsētas budžets? Ko darīt pašvaldībai, kas nevar ietekmēt nedz gāzes, nedz siltuma tarifus? Protams, var palielināt sociālajai palīdzībai novirzītos līdzekļus, un Rīga to arī dara, gatavojoties ilgstošam inflācijas uzbrukumam. Taču tā nav izeja, jo arvien pieaugošie sociālā budžeta izdevumi liek samazināt līdzekļus, kas tiek piešķirti citām jomām: izglītībai, satiksmei, galu galā — pilsētas attīstībai, pilsētas normālai funkcionēšanai. Tātad jāmeklē citi risinājumi, pretējā gadījumā situācija kļūs arvien sliktāka, bet grūtības — ilgstošākas. Manuprāt, viens no efektīvākajiem veidiem, kā iespējams situāciju ietekmēt pozitīvi un ilgtspējīgi, ir dzīvojamo māju siltināšana. Ne jau velti šim risinājumiem īpašu uzmanību velta gan Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA), gan Eiropas Komisija, kura ir paudusi gatavību namu siltināšanā piedalīties arī finansiāli, piešķirot šim mērķim līdzekļus no Eiropas Savienības fondiem. Starp citu, tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, ko plānots apspriest šonedēļ Briselē, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas delegācijai tiekoties ar reģionālās attīstības komisāri Danutu Hibneri, vides komisāra kabineta locekli Lorensu Grāfu un ES enerģētikas komisāru Andri Piebalgu. Pats par sevi saprotams, ka LLPA grasās uzturēt un attīstīt savus priekšlikumus par mājokļu energoefektivitātes palielināšanu, uzskatot, ka šajā jautājumā nepieciešama valstiska pieeja. Jāatgādina, ka šā gada sākumā Eiropas Parlaments atbalstīja ziņojumu, kurš saturēja ierosinājumu to struktūrfondu darbības programmas daļu, ko var izlietot, lai uzlabotu esošo ēku energoefektivitāti, palielināt no pašreizējiem trim līdz pieciem procentiem. Turklāt Eiropas Komisija ir aicinājusi dalībvalstis — un pirmām kārtām austrumeiropiešus — izmantot šo iespēju, lai samazinātu siltumenerģijas zudumus, tādējādi ne tikai ietaupot naudu, bet arī sniedzot savu ieguldījumu ekoloģisko problēmu risināšanā. Energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumiem Latvijas dzīvojamajās un publiskajā ēkās Eiropas Savienība ir atvēlējusi 88 miljonus latu. Ja valdība izrādīs kaut nedaudz vairāk ieinteresētības, ir cerības, ka šī summa varētu būtiski palielināties. Latvijas Lielo pilsētu asociācija uzskata, ka ir nepieciešama jauna Eiropas Savienības politiskā iniciatīva, kas atzītu siltumenerģijas sektora nozīmi un īpaši akcentētu energoefektivitātes paaugstināšanu mājokļu sektorā. Protams, dienvidu valstīm šāda nostāja varētu nebūt īpaši tuva, taču mums, ziemeļniekiem, tas varētu būt būtisks atspaids, jo, piemēram, Latvijā siltums sasniedz 60 procentus no visu patērēto energoresursu apjoma. Atgriežoties pie šā raksta sākumā aplūkotās situācijas, jāatzīmē, ka ES atbalsts šajā gadījumā varētu labvēlīgi izpausties faktiski ikviena rīdzinieka maciņā. Tā kā nama siltināšana dod iespēju ietaupīt līdz pat 40 procentiem siltumenerģijas, sanāk, ka atbilstoši Eiropas Savienības standartiem siltināta nama trīsistabu dzīvoklī mītoša ģimene nākamajā apkures sezonā ik mēnesi varētu ietaupīt līdz 40 latiem. Tā ir pietiekami liela nauda, lai atmestu šaubas par siltināšanas lietderīgumu. Tāpēc pilnīga taisnība ir LLPA, kas uzsver, ka ir vajadzīga valsts atbalsta programma un rīcības plāns energoefektivitātes paaugstināšanai. Latvijas valdība pagaidām pret šiem jautājumiem izturas nepiedodami vieglprātīgi. Aizgūtnēm runājot par nepieciešamību apturēt inflācijas pieaugumu un vismaz formāli samazinot valsts budžeta izdevumus, politiķi apbrīnojami vienprātīgi "piemirst" par vienkāršā cilvēka maciņu, kurš inflācijas ietekmē kļūst arvien plānāks. Spilgts piemērs šajā ziņā ir fakts, ka ES fondu apgūšanai nepieciešamais valsts līdzfinansējums mājokļu energoefektivitātes paaugstināšanai joprojām nav pieejams. Vai tas tiks paredzēts nākamā gada valsts budžetā? Redzēsim, redzēsim. Lai nu kā, tas ir viens no veidiem, kā valdošie politiķi varētu atvieglot dzīvi ne tikai sev, bet arī visiem, kas dzīvo Latvijā. Eiropas Savienības amatpersonas to jau sen ir sapratušas. Latvijas varas gaiteņos vismaz pagaidām par sapratni nekas neliecina.