Vai varēsim dzert krāna ūdeni?

Neviens sabiedriskais pakalpojums Latvijā tik ļoti neatpaliek no vidējās pakalpojuma cenas Eiropas Savienībā, kā ūdensapgādes pakalpojumi. Neviļus rodas jautājums, vai tiešām ūdensapgādes uzņēmumiem nav tiesību normāli attīstīties? Salīdzinājumam var pateikt vienīgi to, ka Rietumeiropas valstīs ūdensapgādes pakalpojumi maksā vidēji 4 – 5 reizes vairāk. Piemēram, var minēt Rīgas un Berlīnes tarifu attiecību - Berlīnē par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem klients maksā 5 eiro, savukārt Rīgā, kur pēc Andrējevas kundzes domām tarifs, iespējams, ir par augstu, aptuveni vienu eiro. Arī kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā ūdenssaimniecību izdevumi novērtēti vidēji 2 – 3 reizes augstāk. Latvijas ūdenssaimniecību nepieciešamības ne ar ko neatšķiras no citu zemju ūdenssaimniecībām. Iekārtas, tehnoloģijas un energoresursi tiek iegādāti par Eiropas cenām. Tiekoties ar citu zemju ūdensapgādes speciālistiem, nākas redzēt neizpratni par to, kā, pastāvot šādiem tarifiem, var normāli saimniekot. Latvijā ūdensvada un kanalizācijas tīkls daudzviet ir kritiskā stāvoklī. Šāda tarifu politika ir bumba ar laika degli, tas draud ar masveidīgām ūdensvada un kanalizācijas tīkla avārijām.Šobrīd, pateicoties ES Kohēzijas fonda atbalstam, sākti tīklu renovācijas darbi, Eiropa dod ap 80% no visiem būvniecībā ieguldītajiem līdzekļiem, tomēr tā ir tikai salīdzinoši neliela daļa no nepieciešamības Latvijas ūdensapgādes uzņēmumu tīklos. Eiropā saprot mūsu problēmas un piešķir līdzekļus ūdenssaimniecību attīstībai, bet, ja viņi to nedarītu, tad mūsu tarifi pieaugtu vairākkārt vai arī ūdeni izsniegtu uz kartiņām. Tomēr, ņemot vērā ūdensapgādes uzņēmumu ienākumus, daudzviet valstī trūkst līdzfinansēšanas līdzekļu šo projektu realizēšanai. Šo līdzekļu vairs nav arī pašvaldībām, kuras kā daudzu ūdensapgādes uzņēmumu kapitāldaļu turētājas iepriekš šos projektus tika atbalstījušas. Ņemot vērā valsts ekonomisko stāvokli, ir grēcīgi nerealizēt projektus, kur no katriem desmit latiem astoņi nāk no ES fonda. Tie ir miljoni Latvijas ūdensvadu būvniekiem un saistītās nozarēs strādājošo ģimenēm, tā ir reāla ekonomikas sildīšana pašreizējos apstākļos. Tomēr, ja nebūs nepieciešamo līdzfinansējuma līdzekļu, šie miljoni Latvijai zudīs. Daudzas valstis krīzes laikā ir centušās pārvarēt ar investīcijām infrastruktūrā, un šie ieguldījumi ilgtermiņā ir atmaksājušies. ES normatīvu prasības attiecībā uz ūdens kvalitāti pieaug, taču, ja nebūs līdzekļu - nebūs iespējas šos normatīvus izpildīt. Daudzi Latvijas iedzīvotāji zina, ka atsevišķās pasaules lielpilsētās krāna ūdeni dzert neiesaka. Vai tiešam Latvijai vajadzētu sekot šim sliktajam piemēram? Atšķirībā no komercuzņēmumiem Latvijas ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēji netērē milzīgus līdzekļus mārketingam, ne savu produktu reklamēšanai, ne arī sabiedrībai izglītošanai par dzeramā ūdens īpašībām un tā lietošanu, kaut gan ļoti nepieciešami būtu skaidrot ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu izmantošanas nosacījumus, lai neciestu tīkls un attīrīšanas ietaišu sistēmas. Ir negodīgi uzskatīt ūdensapgādes uzņēmumu monopolstāvokli, kad fasētā ūdens tirgotāji to pašu dzeramo ūdeni tirgo par vairākus desmitus reizes augstāku maksu veikalā nekā komunālais ūdens piegādātājs katrā krānā. Ūdensapgādes uzņēmumu ienākumi šogad krasi sarūk, piemēram, Rīgā šā gada pirmajā pusgadā ieņēmumi samazinājušies par 7%, Liepājā - par 10%. Šis robs ir jāaizpilda, taču pat treknajos gados neviena Latvijas ūdens saimniecība nevarēja lepoties ar miljonu peļņu, kā tas ir ar enerģētikas uzņēmumiem. Aizvadītajā gadā, neko nejautājot ūdenssaimniecībām, ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem pievienotās vērtības nodoklis tika paaugstināts no 5% uz 21%. Tomēr šķiet, ka klasiski cirpts atkal tiks nabagākais, tas, kurš par pakalpojumu saņem piecas reizes mazāk nekā analoģisks uzņēmums Rietumvalstīs. Gāzes cenas kritums un būvniecības izmaksu samazināšanas pēdējā gadā nekādā ziņā nesedz zaudējumus, kurus rada augstākminētais ienākumu sarukums. Neizbēgami palielinās nemaksātāju skaits, un atšķirībā no virknes citu pakalpojumu sniedzējiem ūdensapgādes pakalpojumu sniedzējiem nav tiesību parādniekiem pārtraukt ūdensapgādi, jo tas ir primārs pakalpojums.Ņemot vērā minētos apstākļus, ūdensapgādes uzņēmumus nekāda spožā nākotne negaida, un nav izslēgti maksātnespējas gadījumi vai uzņēmumu pārdošana, kā tas ir daudzās ES pilsētās. Bez ūdensapgādes jau Latvijas pilsētas nepaliks, tomēr var vienīgi minēt, kādu cenu iedzīvotāji maksās par to, lai kāds atjaunotu sabrukušu ūdensapgādes sistēmu.Neatkarīgi no Latvijas ekonomiskā stāvokļa ūdensapgādes uzņēmumi allaž ir bijuši tie, kuri teju spējuši savilkt galus kopā. Apzinoties savu misiju un pakalpojuma svarīgumu, mūsu uzņēmumos strādājošie nav kurnējuši un skaļi protestējuši. Tāpat kā skolotāji un mediķi, ūdensapgādes inženieri nav baudījuši ekonomiskās augšupejas gadu labumus, un, iespējams, ir pienācis laiks parādīt savu nostāju publiskās aktivitātēs. Šobrīd mūsu asociācijas uzņēmumos tūkstoši strādājošie ar bažām raugās nākotnē, klausoties paziņojumos par tarifu samazināšanu. Ūdensapgādes infrastruktūras pilnveide, piesaistot ES līdzekļus, var kļūt par labu atspēriena punktu daudzām Latvijas pašvaldībām, pabarojot ne vien vietējos iedzīvotājus, bet arī grūtības nonākušus būvuzņēmumus. Tomēr tarifu samazināšanas ideja var šo iespēju atņemt.Jāņem vērā, ka ūdens ir valstiski stratēģisks materiāls, bez kura ziemā nebūs ne siltuma, ne pārtikas ražošanas, tiks paralizētas visas tautsaimniecības nozares. To saprata jau senajā Ēģiptē, un nedrīkstētu pieļaut, ka krīzes izmisumā nonākušie ierēdņi neapzinoties var iznīcināt šo nozari.