Valdis Zatlers: Jāapzinās spēks, kas var pacelt sabiedrību

Tātad jūs salikāt visu savu radošo garu kopā, savu radošo domu kopā, visu savu gara spēku un izveidojāt programmu. Programmu, kurp turpmāk jāiet latviešu tautai, Latvijas valstij. Tajā brīdī valsts vēl nebija, un pamatuzdevums bija caur kultūru, caur izglītību – uz savu pašapziņu. Atceros, kā es lasīju plēnuma dokumentus reizes trīs un dažus referātus pārlasīju pat vairāk. Kāpēc? Lai uzsūktu sevī to enerģiju, kas tobrīd nāca no radošajām savienībām.Kopš tā brīža mēs esam nogājuši noteiktu ceļa posmu, katrs savādāk – kā radoša personība, kā indivīds, kā pilsonis, arī kā valsts un sabiedrība, un visi esam vienojušies mērķī un ideālā – brīva un neatkarīga Latvijas valsts. Mēs esam ļoti daudz ko sasnieguši no tiem mērķiem, kuri šobrīd mums liekas pašsaprotami – mēs runājam brīvi, mēs pulcējamies brīvi, mēs varam brīvi ietekmēt savas valsts nākotni, bet kaut kas pietrūkst. Pietrūkst tieši šobrīd. Pirms diviem gadiem no Saeimas tribīnes es teicu: „Mums izdodas, ja mūsu mērķi saskan ar mūsu ideāliem”, un pāris nedēļas vēlāk kāds kultūras darbinieks man jautāja: „Ko jūs domājāt ar tiem ideāliem?” Es biju dziļi vīlies, jo es domāju, ka ideāli ir mūsos visos, sirdī, dvēselē, vēl jo vairāk ideāli ir radošiem cilvēkiem, jo bez idejas jau neko nevar darīt. Radīt var tikai, sadegot pašam savu ideālu vārdā, un es domāju, tāpēc jūs esat šodien šeit. Ja mēs paskatāmies atpakaļ, tad pēc valsts atjaunošanas no sākuma bija neliela vilšanās, jo varbūt ne viss, kas bija iecerēts, materializējās reālajā dzīvē, bet nāca arī daži uzplaukuma gadi. Varbūt, ka tie nebija tie labākie gadi, ja mēs nedomājam par savas valsts nākotni, bet katrā ziņā pēdējos gado, kultūrai ir bijis uzplaukums. Mēs lepojamies ar saviem mūziķiem, mēs lepojamies ar saviem komponistiem, mēs lepojamies ar daudzām garīgām vērtībām, ko esat radījuši tieši jūs – šeit zālē sēdošie. Tagad nāk vilšanās, ko mēs nedrīkstam pieļaut, jo sabiedrībā ir problēmas, kas radušās pakāpeniski divdesmit gadu laikā, un arī ekonomikā ir problēmas, kas arī radušās, varbūt ne divdesmit, bet katrā ziņā pēdējo septiņu, astoņu gadu laikā.Kādas tad ir problēmas sabiedrībā? Mēs esam aizgājuši mantisko vērtību pavadā, un liela daļa sabiedrības visiem spēkiem cenšas pierādīt, ka tieši mantiskā vērtība norāda viņu pašu vērtību. Daudzi tam seko un pazaudē tās garīgās vērtības, ar kurām mēs sākām un ar kurām jūs, inteliģence, mūs iedvesmojāt pirms divdesmit gadiem.Cilvēkiem bieži saka – individualitāti, ģenialitāti vai darbaspējas nosaka sakari, un mēs nokaujam ideju, un pāri paliek tikai piezemēti, materiāli mērķi. Ir izaugusi vesela jauna paaudze, kura, ja pajautā par mūsu valsts vēsturi, par to, ko mēs esam piedzīvojuši personīgi pirms divdesmit vai divdesmit pieciem gadiem, nezina, kas bija barikādes, kas bija Tautas fronte, kas bija Baltijas ceļš, un tā jau ir mūsu atbildība, kāpēc mēs to neesam pastāstījuši jaunajai paaudzei? Kāpēc jaunā paaudze tajā, kas iedvesmā radās, nerod jaunu iedvesmu tālākai valsts un kultūras attīstībai? Ja mēs paskatīsimies reālo situāciju, daļa sabiedrības, jāsaka skarbi, morāli degradējas. Cilvēki nerunā cits ar citu, cilvēki tikai pieprasa cits no cita un rezultāts ir atsvešināšanās, apātija un brīžiem arī vienkārši bailes par nākotni, par savu vietu sabiedrībā. Jo saliedētāki mēs esam, jo jūtamies drošāki par nākotni. Grūti teikt, ko tieši nozīmē dižķibele, bet patiesība teātri piedzīvo to, ka ir pilnas zāles, izstādes – apmeklētāju skaita pieaugumu, bibliotēkas – lasītāja pieaugumu. Mēs varam ciniski teikt, ka tas ir ekonomisku apsvērumu dēļ, jo cilvēki nevar nopirkt grāmatas, bet nē, tas ir garīgu apsvērumu dēļ – cilvēkiem gribas šajos grūtajos laikos rast dvēseles līdzsvaru un ar garīgo kompensēt to, ko viņš redz sabiedrībā, savas darba vietas vai savas ģimenes grūtībās. Ja mēs paskatāmies uz ikdienu, reti kāds saprot, cik skarba tā šodien ir patiesībā. Uzņēmumi, kas ražo eksportam – mūsu ekonomikas balsts, ir samazinājuši savu ražošanu par sešdesmit, septiņdesmit procentiem. Ja kultūrai būtu samazināts finansējums par sešdesmit, septiņdesmit procentiem, jūs teiktu – katastrofa! No otras puses, ir arī labās ziņas – dzīve šajā ekonomiskajā sfērā sāk iet augšup, bet augļus mēs nebaudīsim ātrāk kā pēc gada, varbūt pusotra, varbūt pēc diviem. Ko darīt ar kultūru? Es saprotu, ka jūs šodien esat sanākuši, lai spriestu par to, ko darīt tieši kultūras labā, jo kultūra ir tā, kas cilvēkiem palīdzēs iziet cauri šīm grūtībām. Man nepatīk vārds „pieprasījums”, bet cilvēki vēlas saņemt garīgu, emocionālu gandarījumu par savu dzīvi, un tāpēc es domāju, ka viens no svarīgākajiem jūsu šīsdienas uzdevumiem ir noteikt prioritātes. Arī kultūrā. Ja mēs pateiksim, ka kultūra ir prioritāte, tad arī pašā kultūrā jāpasaka, kuras ir prioritātes, un jums, radošiem cilvēkiem, jāsaprot, kas šobrīd ir virzāms ar pilnu spēku, kas – saglabāšanas režīmā, bet būtiskākais, lai tad, kad sāksies šī augšupeja, mums būtu cilvēki, kas nebūtu vīlušies, kuru garīgais spēks varētu mūs vest tālāk, uz gaišāku nākotni. Ja mēs atceramies mūsu valsts vēsturi, inteliģence vienmēr ir spēlējusi svarīgu lomu – gan tad, kad radās Dziesmusvētki un, faktiski, mūsu – latviešu nacionālā pašapziņa. Inteliģence ietekmēja mūsu valsts veidošanos, inteliģence radīja trešo Atmodu, inteliģence neļāva mums pazust okupācijas gados. Kāpēc piecdesmit gados nekas nepazuda? Tāpēc, ka eksistēja kultūra, bija cilvēki, kuri to kopa, bija cilvēki, kuri deva garīgo iedvesmu pārējiem. Tomēr jāatceras arī to, ka inteliģence dažreiz ir bijusi arī destruktīva. Kaut kur zemapziņā mums tas ir jāatceras, jo arī tie cilvēki, kuri vadīja mūsu valsti pēc četrdesmitā gada, bija inteliģenti cilvēki un inteliģences pārstāvji. Tāpēc šobrīd ir jāapzinās, ka jūsos ir tas spēks, kas var pacelt sabiedrību. Sabiedrība pati organizēsies, lai atrisinātu problēmas savā pagastā, ciematā, novadā, to parādīja sestdien Latvijas forums – jo mazāka ir pilsētiņa, jo sabiedrība ir saliedētāka. Mazās pilsētās cilvēki diskutēja, kā palīdzēt otram, kā organizēties pašiem. Jo lielāka pilsēta, jo globālāks skats. Tur jau runāja, kādas politiskās pārmaiņas mums nepieciešamas, ko darīt, lai sakārtotu ekonomisko vidi, lai valdītu taisnīgums, godīgums un lai mēs uzticētos cits citam, un daudz runāja par vērtībām. Sabiedrībai nepieciešams jauns stimuls, un šie jautājumi ir jāuzdod: kādu mēs redzam Latvijas nākotni, kā mēs redzam latviešu tautas nākotni, kā mēs redzam latviešu kultūras nākotni, jo tā mums ir daudz, daudz svarīgāka, nekā ekonomiskā nākotne, nekā vieta globālajā pasaulē pēc krīzes. Bet – ir viens svarīgs jautājums, uz ko mums visiem sev jāatbild pirmām kārtām: vai mēs uzticamies cits citam? Jo visas lielās pasaules dižķibeles pamatā, kā ir atzinuši gan ekonomisti, gan sabiedrisko zinātņu speciālisti, ir uzticības zudums. Mums jārunā par tādām vērtībām kā uzticība, godprātība un uz uzticību un godprātību balstīta iniciatīva. Lai sajustu sevī spēku, lai sajustu sevī pašapziņu kaut ko paveikt, ar savu veikumu iedvesmot citus, bet vēlreiz atkārtošu – šobrīd mūsu tautai ir nepieciešana garīgā iedvesma, un tā var nākt tikai no radošiem cilvēkiem. Es, skatoties jūsu sejās, redzu, ka jums izdosies.Beigās gribu atļauties vienu lirisku atkāpi. Katrs pasākums mūsdienu cinisma apstākļos tiek nosaukts par tukšu salmu kulšanu un nevis uzteikts par to, ka cilvēki ir sanākuši, lai cits citu rosinātu, apmainītos domām, diskutētu par uzdevumiem, par nākotni. Tas nav pareizais ceļš. Ja pasākuma beigās tiek uzrakstīta deklarācija un jums tāda būs, arī to sauc par tukšu salmu kulšanu, kura beigās tiek radīts kaut kāds dokuments. Un vēl tālāk – ja tiek radīts dokuments, tad tas noteikti tiek radīts kāda slepena spēka interesēs. Mēs nedrīkstam iet ar šādu attieksmi. Šī apziņa, šis uzskats ir jāizravē pirmajā minūtē visiem zālē sēdošajiem. Jūs esat sanākuši šeit kopā, lai diskutētu, lai kolektīva intelekta rezultātā, tāpat kā pirms divdesmit viena gada, radītu to nākotnes redzējumu, kādā es gribētu redzēt ejam latviešu tautu, Latvijas valsti kā kultūras un zināšanu valsti. To es jums visiem gribu novēlēt un vēlreiz teikšu tos pašus vārdus: ja mūsu mērķi un ideāli saskan, mums vienmēr izdodas. Ja ceļā uz mērķiem mēs pazaudējam ideālus, mums neveicas. Lai jums šodien veicas!