Valsts vairs nefinansē arī spinālo pacientu rehabilitāciju diennakts stacionārā

Visbiežāk neveiksmīga lēciena rezultātā tiek salauzti vai izmežģīti mugurkaula kakla skriemeļi, kas bieži vien kļūst par iemeslu tam, ka cilvēks ir spiests “iesēsties” ratiņ krēslā. Diena.lv jau iepriekš rakstīja par diviem jauniešiem, kas svinot Līgo savas pārgalvības dēļ ir guvuši šāda tipa traumu. “ Viņiem pat bija kauns atzīt to, jo viņi zināja, ka tas ir bīstami, taču lecot par to nepadomāja, “ stāsta Katastrofu medicīnas centra (KMC) vadītās Mārtiņš Šics.

Apkopojot visus gadījumus, var iezīmēt trīs galvenās cilvēku grupas, kas gūst šādas traumas, stāsta Rīgas neatliekamās medicīniskās palīdzības pārstāve Ilze Bukša. Pirmā ir bērnudārza un skolas vecuma bērni, kuriem ir vasaras brīvlaiks, un kuri tiek nepietiekami uzraudzīti. Otrā – cilvēki kuri alkohola reibuma, kas nekontrolē savu darbību, un trešā – vīrieši darbspējas vecumā no 18 līdz 50 gadiem, kuri savas pārgalvības dēļ vai vēloties sajust adrenalīnu, lecot ūdenī ar galvu uz leju un gūst šādas traumas.

“Tagad no tādām pārgalvībām ir jāizvairās divtik, jo bēdīgās finanšu situācijas dēļ daudzi šādi pacienti nevarēs pat tikt līdz ratiņkrēslam, jo valsts vairs nefinansē spinālo traumu rehabilitāciju, “ apgalvo A. Nulle. Veselības ministrijas Komunikāciju departamenta direktora Egita Pole saka, ka diemžēl dramatiskā budžeta samazinājuma rezultātā veselības aprūpe zaudēja 89,8 miljonus latu finansējuma, kā rezultātā bija nepieciešamas nopietnas reformas. Ministrija akcentē vairākas jomas, kur mēģināja pēc iespējas mazāk apcirpt finansējumu – bernu aprūpe, onkoloģija, infektoloģija u.c. , izvirzot par prioritāti pacienta dzīvības glābšanu. “Pašlaik ir pieejams dienas stacionārs NRC Vaivari, kur pa atsevišķu samaksu var arī palikt pa nakti,” atklāj E.Pole. Viņa norāda, ka finansēšanas atjaunošana ir atkarīga no tiem kas plāno valsts budžetu, un rehabilitācijas finansēšana atjaunosies tiklīdz būs pietiekami daudz līdzekļu.

A.Nulle iesaka nekādā gadījumā nelēkt ūdenī ar galvu uz leju, jo savainoties var neatkarīgi no tā, vai tā ir zināma vai nezināma vieta, un tomēr pirms šāda lēciena izpildes atcerēties tos cilvēkus, kas šādas darbības rezultātā nonāca ratiņkrēslā. Līdzīgs ir arī I.Bukšas ieteikums vienmēr apzināties savu rīcību un tās iespējamās sekas, jo pagājušā gada drošā lēkšanas vieta vairs nevar būt simtprocentīgi drošā šogad.