Mums ir jāievieš pilnīgi jauns saziņas veids – tautas pārstāvjiem ir jābūt nepārtauktā kontaktā ar nevalstiskajām organizācijām. Radošajiem ir potenciāls konstruktīvām idejām. Radošo profesionāļu klātbūtnei ir jābūt visos procesos, kas bija pārtrūcis. Mēs paši bijām vainīgi, ka neuzstājām, ka gribam piedalīties valsts vadīšanā. Pašlaik valdības ir pierādījušas, ka nav spējīgas radīt valsts stratēģiju un noteikt prioritātes. Ja mūsu vēlme līdzdarboties noplaks, tā būs izgāšanās. Pat, ja izskatās, ka mūsu prasības ir vērstas tikai uz kultūras sfēru, kultūra ir jebkuras nācijas identitātes garants. Ja tās nav, zūd pašapziņa, vajadzība pēc valsts.Par nevardarbīgajām protesta akcijām - tas lai paliek noslēpums. Mums ir sēde 8.jūnijā, kas notiks pēc tikšanās ar finanšu ministru. Prasības ir nosūtītas Valsts prezidentam, premjeram un vēl citām amatpersonām.
Janīna Kursīte, profesore Saeimas deputāte (PS):
Ar plēnuma rezultātu esmu ļoti apmierināta. Ir svarīgi, lai dažādu nozaru pārstāvji būtu gatavi rīkoties. No plēnuma iniciatoriem būtu nepieciešams izveidot darba grupu, kurā katrs atbildētu par savu apakšnozari. Runājot par draudiem ar nepakļaušanās akcijām, jāsaka, ka diktāts nekad nenoved pie laba. Ir svarīgi, lai valdība un Saeima jūt, ka “radošie” nav vienaldzīgi par to, kas notiek, lai jūt, ka visu laiku ir pozitīvs spiediens ar konkrētiem piedāvājumiem. Arī PVN samazināšana nav šaura joma, jo tas aptver visas kultūras jomas - grāmatniecība ir nacionālas valsts identitātes simbols. Tas, ka tika izvirzītas tikai dažas prioritātes nozīmē, ka jābūt spēcīgiem pretargumentiem, lai tās apstrīdētu.
Gundega Laiviņa, Latvijas Jaunā teātra institūta direktore:
Žēl ka nebija lielāka dažādības publikā, taču katrai paaudzei acīmredzot ir savs veids kā paust nostāju. Dažas uzrunas bija labas, bet kopumā plēnums varēju būt radikālāks un godīgāks. Uzstājās cilvēki, kuru līdzšinējā darbība nav 100% godprātīga ne attiecībā pret kultūru, ne politiskā ziņā. Ja pilnīgi visas kultūras institūcijas, organizācijas un mākslinieki Latvijā vienotos kopīgā akcijā un, piemēram, uz nedēļu pārtrauktu darbību, tad cilvēki sajustu, cik dziļi kultūra ir cauraudusi mūsu ikdienas dzīvi visdažādākajās izpausmēs. Kultūra Eiropā vēsturiski saņem valsts dotāciju, arī Latvijā. Tomēr lielu daļu tā piesaista vai piepelna klāt pati. Lai nekomerciālā kultūra izdzīvotu, šāda sistēma ir jāsaglabā. Bet ir jāmaina un jāatver valsts naudas sadales sistēma, pārstājot neatkarīgi no rezultāta finansēt to, kas tradicionāli tiek finansēts, bet virzot naudu konkrētiem tālredzīgiem mērķiem un funkcijām.