"Kamēr Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas amatpersonas kritiski izsakās par atomstaciju attīstības projektiem kaimiņvalstīs, tikmēr Latvija oficiālā nostāja, šķiet, ir pozitīva attiecībā pret visām atomstacijām šajā reģionā," portālam Diena.lv skaidroja VAK biroja vadītāja Ieva Rožukalne.
Pēc Rožukalnes domām, Latvijai spēki vairāk jāvelta tam, lai izmantotu vietējos atjaunojamos energoresursus un paaugstinātu ēku energoefektivitāti - tas mazinātu atkarību gan no Krievijas gāzes, gan attīstītu Latvijas ekonomiku.
VAK vadītāja arī uzskata, ka atomenerģijas zemās izmaksas ir mīts, jo tāpat, kā sākotnējās investīciju izmaksas ir aptuvenas, tā arī jāņem vērā papildu izmaksas, kas saistītas ar izlietotās kodoldegvielas uzglabāšanu un šo staciju darbības beigšanu.
Viņas piemērs šajā gadījumā ir Ignalinas AES slēgšana, kad izmaksas tika lēstas vairāku miljardu latu apmērā, tomēr Eiropas Savienība kopš 1999.gada Ignalinas AES ekspluatācijas pārtraukšanai jau ir piešķīrusi ap 958,8 miljonus latu, un, kā vēsta Lietuvas televīzija, Ignalinas AES ekspluatācijas pārtraukšanai laika periodā no 2010. līdz 2014.gadam papildus nepieciešami vēl aptuveni 705,8 miljoni latu.
“Lietuva, Baltkrievija un Krievija Kaļiņingradas apagabalā ir izvēlējušās taktiku AES izvietot pierobežā. Plānotā Visaginas AES atrodas tikai astoņu kilometru attālumā no Latvijas robežas, Baltkrievija gatavojas būvēt AES aptuveni 30 kilometrus no Lietuvas robežas, bet Krievija savu kodolspēkstaciju cels Kaļiņingradas apgabala Nemanā, kas atrodas tikai 12 kilometrus no Lietuvas robežas,” stāsta Rožukalne.
Apšaubāmi, vai tas vērtējams kā draudzīgs žests pret kaimiņvalstīm. Drīzāk tā ir vēlme pasargāt savus iedzīvotājus iespējamo avāriju vai radioaktīvo vielu noplūdes gadījumā, uzskata Ieva Rožukalne.