Tai barojošajai un spēcinošajai jābūt kopējai idejai, mērķim, uz kuru ejam, ilgtermiņa skatījumam. Turpretī tagad tuvredzīgie politiķi un ierēdņi katrs domā tikai un vienīgi par savu nozari, to «nosargā» (iznāk, ka citas jomas ir apkarojami ienaidnieki) un grūsta konkurentus - gluži kā sivēni pie sivēnmātes pupa. Tā kā visi izvēlējušies nepareizo mammu, tad kārtējo reizi nākas drudžainā panikā meklēt, kam atkal kaut ko nogriezt, jo barība nenes cerēto rezultātu.
Piemēram, izglītības jomā it kā skaidrs, ka mazinās budžeta vietas. Taču tas, ka vēl gari un plaši jādiskutē, kur tieši, atklāj šausmīgu līdzšinējā ministrijas darba (20 gadu garumā) tuvredzību.
Izglītoto bezdarbnieku nemitīgajā ražošanā līdzatbildīga ir arī augstskolu vadība, kas materiāla savtīguma dēļ droši vien būtu gatava mācīt vienalga ko, ja vien par to kāds būtu ar mieru maksāt. Ja ne doktoriem un profesoriem, tad kam vajadzētu zināt, kuras profesijas nākotnē būs pieprasītas darba tirgū?
Tikmēr Kultūras, Aizsardzības un Zemkopības ministrija pēdējā brīdī vēl tikai meklē, no kā atteikties. Vieni neparko nevēlas slēgt iestādes un mazināt kultūrizglītības kvalitāti, citi īsti nezina vai vēl negrib atklāt, kas padomā. Taču viens ir skaidrs: pie valsts budžeta pupa jānoturas visiem spēkiem, lai ko tas arī maksātu pārējām nozarēm.
Sivēniem nedomāšana par rītdienu ir piedodama. Jo ko no cūkas paprasīsi? Taču ne valsts politikas veidotājiem un īstenotājiem. Kamēr vēlētāji - gan uzņēmēji, gan darba ņēmēji - aktīvāk neprasīs no politiķiem un ierēdņiem lielāku atbildību par šādu galēju savtīguma kultivēšanu, liesēsim visi kopā kā viens nabaga nožēlojams sivēns.