Vispirms nebijis pienākuma, tad — tiesību inventarizēt

Tieši otrādi — Kriminālprocesa likums (KPL) to padarījis neiespējamu. Tā kā par šiem līdzekļiem pilnīgi skaidri noteikta konkrētu amatpersonu individuālā atbildība un līdz šim pavasarim problēmu ar izņemto naudu nav bijis, KNAB amatpersonas arī nav uzskatījušas par nepieciešamu lūgt valdību vai likumdevēju veikt jebkādus normatīvus papildinājumus, kas inventarizācijas padarītu obligātas. Raugoties no šāda viedokļa, KNAB pastāvēšanu hronoloģiski var iedalīt vairākos posmos. Vispirms krimināllietu procesuālo kārtību un izziņas iestāžu, tātad arī kopš 2002.gada pavasara pastāvošā KNAB darbību lietu izmeklēšanā noteica Latvijas Kriminālprocesa kodekss (LKK). Kad 2003.gada septembra beigās par KNAB priekšnieka pienākumu izpildītāju kļuva J.Strīķe un birojā atklāja dažāda veida nepilnības, viņa nozīmēja pārbaudi. "To nevar saukt par inventarizāciju — gribējām noskaidrot status quo, lietu faktisko stāvokli," skaidro J.Strīķe, uzsverot, ka LKK šādu pienākumu viņai nav paredzējis, taču tā rīkoties bijis pamats, un tas arī nav bijis neiespējami: tolaik izziņas iestādes vadītājam bijušas ievērojami plašākas pilnvaras. Savukārt izmeklētāja jeb izziņas izdarītāja patstāvība tad bijusi ievērojami mazāka nekā pašlaik, "par visu atbildēja iestāde, vadītājs varēja visu". 2004.gada vasarā par KNAB priekšnieku iecēla A.Loskutovu. Viņš neuzskatīja par nepieciešamu veikt lietisko pierādījumu inventarizāciju, jo nebija nekādu signālu, ka tas būtu nepieciešams. Tiesa, 2005.gadā trīs mēnešus pirms jaunā KPL stāšanās spēkā eksistēja Ģenerālprokuratūras izdota instrukcija par lietisko pierādījumu inventarizāciju, taču A.Loskutova ieskatā tā bijusi "iekšējs akts" — prokuratūra nav pilnvarota izdot citām iestādēm saistošus dokumentus. Līdz ar KPL stāšanos spēkā 2005.gada 1.oktobrī situācija atkal mainījusies, izmeklēšanas iestādes vadītāja kriminālprocesuālos pienākumus un tiesības ievērojami sašaurinot. Proti, A.Loskutovs drīkst izdot rīkojumu, izmeklētāju pilnvarojot veikt izmeklēšanu, norīko izmeklētāju tiešo priekšnieku (KNAB gadījumā tā ir J.Strīķe), savukārt attiecībā uz lietiskajiem pierādījumiem un arestēto naudu A.Loskutovam saskaņā ar valdības noteikumiem ir pienākums izveidot drošu glabātavu, iecelt par tiem atbildīgo amatpersonu un izveidot depozīta kontu, kur glabāt naudu, kurai nav pierādījuma nozīmes. Teorētiski A.Loskutovs varētu uzdot rīkot inventarizācijas, taču, tā kā lietiskie pierādījumi ir daļa no izmeklēšanas noslēpuma, izveidot inventarizācijas komisiju no KNAB darbiniekiem neesot iespējams. Proti, iepazīties ar noslēpumu ir tiesības tikai par naudas glabāšanu tieši atbildīgajai amatpersonai (kura būtu jāpārbauda), kā arī izmeklētāju tiešajam priekšniekam (J.Strīķei), bet izmeklētājiem — tikai ar viņu pārziņā esošo konkrēto kriminālprocesu materiāliem. Kā skaidro J.Strīķe, saskaņā ar KPL viņas kā izmeklētāju tiešās priekšnieces pienākums ir organizēt izmeklēšanu un nodrošināt, ka tā virzās. Ir tiesības iepazīties arī ar lietas materiāliem, taču nav tādu administratīvu pilnvaru rīkot inventarizācijas. Par pierādījumu uzskaiti un saglabāšanu ir atbildīgs konkrētā procesa virzītājs, kuram objektīvi ir nepieciešamība ar tiem rīkoties, kā arī amatpersona, kas pret parakstu naudu saņēmusi un ievietojusi seifā. Gan A.Loskutovs, gan J.Strīķe uzskata, ka ar šādas — personīgas — atbildības noteikšanu pietiek, jo pazušanas gadījumā atbildīgais nav tālu jāmeklē. Tādēļ ne vien KNAB vadību, bet arī darbiniekus nodarbina jautājums, kāpēc abi kolēģi no Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas, kuriem izvirzītas apsūdzības par pierādījumu un arestētās naudas (kopumā ap Ls 135 500) piesavināšanos, tā rīkojušies, labi zinādami, ka būs pirmie, uz ko kritīs aizdomas.