Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Zane Kreicberga: Aktīvi jāiesaistās domāšanas darbā un rīcībā

Pēc nupat notikušā Latvijas foruma tā iniciators un organizētājs profesors Roberts Ķīlis ir atzinis, ka „mēs vēl neesam līdz galam sapratuši, cik nopietnā situācijā mēs esam”. Es viņam pilnībā pievienojos, it īpaši attiecinot to uz mums – kultūras un mākslas radītājiem un dzīves organizētājiem. Mūsu situācijas nopietnība ir dubulta, jo, salīdzinot ar Atmodas laiku, kas šeit tiek izvirzīts par atskaites punktu, esam zaudējuši prestižu un viedokļu līdera pozīcijas gan mežonīgā kapitālisma un tirgus ekonomikas nosacījumu dēļ, gan pašu kompromitējošās rīcības dēļ.

Neskatoties uz aizgājušo gadu sasniegumiem un izstrādātajiem politikas dokumentiem, mēs šobrīd esam nulles punktā, jo mums atkal ir jāpierāda sabiedrībai un politikas veidotājiem, kāpēc kultūru jāturpina finansēt no nodokļu maksātāju naudas, turklāt mums tas ir par jaunu jāpamato pašiem sev. Jo tas vairs nav pašsaprotami. “Māksla mākslas dēļ” vai “kultūra vajadzīga nācijas pastāvēšanai” – diez vai būs pietiekami argumenti, lai kultūras nozari, kas nekad nav bijusi prioritāra, neskartu salīdzinoši lielāki budžeta samazinājumi par citām.Eiropā 2009. ir pasludināts par radošuma un inovāciju gadu un tam tika veltīta starptautiska konference „Forums radošai Eiropai”, kas Čehijas Republikas prezidentūras ietvaros martā notika Prāgā. Diemžēl Latvija šajā forumā nebija pārstāvēta. Konference uzrādīja skaidrus argumentus, ka kultūra un radošums ir nozīmīgākie sociālās un ekonomiskās izaugsmes veicinātāji. Ekonomisko tendenču fonda prezidents Džeremijs Rifkins, vairāku Eiropas valstu valdību un Eiropas Komisijas konsultants, atzīmēja, ka „pašreizējais materiālismā, patērēšanā un parādsaistībās balstītais sabiedrības modelis sabruks”. Pēc viņa domām, tā vietā sabiedrība jāpiepilda ar jaunu stāstu, kas būtu balstīts Eiropas kultūras vērtībās.Latvijā valdība joprojām spriež un rīkojas tā, it kā nekas nebūtu pēc būtības jāmaina – domāšanā un attieksmē. It kā mums būtu jāpārlaiž īslaicīgs lietus, nevis pamatīgs šļūdonis, pēc kura ainava būs krietni izmainījusies. Šobrīd vēl mums ir iespēja (es ceru) šo ainavu ietekmēt sev vēlamā virzienā, nevis ļaut „šļūdonim” aizskalot, kas pagadās ceļā.Varbūt kultūras ministram Intam Dālderim ir taisnība un „Krīze ir [tikai] ar naudu, ne kultūru”, tomēr es aicinu būt modriem, jo šāds optimisms ir iemidzinošs.„Krīze ar naudu” dod iespēju veikt sistēmiskas izmaiņas, kas kultūrā ir ļoti vajadzīgas, jo nekas pēc būtības nemainīsies, ja tiks tikai mehāniski samazināti budžeti un veiktas nebūtiskas strukturālās reformas dažu institūciju ietvaros.Kultūras ministrijas izvirzītās krīzes situācijas prioritātes, ar kurām plēnuma sākumā mūs iepazīstināja kultūras ministrs Ints Dālderis, manuprāt, būtu koriģējamas, jo tās nav pietiekamā mērā vērstas uz attīstību un noteiktu mērķu sasniegšanu, tās ir pārāk mērenas un konservatīvas.1) Izvirzītajās prioritātēs dominē institūcijas, nevis saturs un cilvēkresurss.Kultūras institūciju saraksts un funkcijas jau netika nopietni pārskatīti 90. gados, bet pēdējo gadu nacionāli konservatīvais politikas uzstādījums ir veicinājis pārlieku institucionalizāciju. Resursu un finansu līdzekļu koncentrācija valsts un pašvaldību institūcijās, arī valsts vai pašvaldību pasūtījuma neizlaišana ārpus šīm institūcijām un aģentūrām neveicina veselīgu un godīgu konkurenci un neattīsta nevalstisko un privāto sektoru kultūrā. Lai arī kultūras NVO dotācijās saņem tikai 0,6% no Kultūras ministrijas budžeta, tieši nevalstiskais sektors rīko visus nozīmīgākos laikmetīgās kultūras notikumus Latvijā. Lai minu, piemēram, kaut vai tikai Starptautisko kinoforumu Arsenāls, Starptautisko Jaunā teātra festivālu Homo Novus, jaunās mūzikas festivālus Skaņu mežs un Arēna. Kultūras NVO ir attīstījušas augstu kompetenci un efektīvu menedžmentu it īpaši finansējuma piesaistes un starptautiskās sadarbības jomā. Kultūras NVO ir nopietns spēlētājs jo īpaši laikmetīgās kultūras pieprasījuma nodrošināšanā, un tas būtu vairāk jārespektē.2) Otra problēma, kuras risināšana, šķiet, varētu sākties, spriežot pēc ministra teiktā, ir finansējuma piešķiršanas automātisms un definētu mērķu un kritēriju trūkums kultūras institūciju darba rezultātu izvērtēšanai. Nav skaidrs, kas tieši tiek veikts par valsts finansējumu (līdzekļi tiek iepludināti institūcijas kopējā katlā, un tai netieši ir pienākums piepelnīt trūkstošo), lielākoties tiek finansēta infrastruktūras uzturēšana un algas, bet ne programmas jeb veicamās funkcijas. Vajadzētu skaidri pateikt – valsts finansē to un to, bet pārējais ir pašu ziņā – varbūt būtu nežēlīgi, bet būtu daudz tīrāki un atklātāki spēles noteikumi attiecībā pret nevalstisko un privāto sektoru. Nepiekrītu ministra teiktajam, ka KM pārziņā būtu jāatstāj tikai infrastruktūra un pilnīgi viss radošais process jāapmaksā no VKKF, jo infrastruktūrai bez satura nav jēgas.3) Jautājums, par kuru es rosinātu vismaz uzsākt diskusiju, ir ēku jeb infrastruktūras apsaimniekotāju saplūšana ar programmas nodrošinātājiem. Šobrīd atsevišķas institūcijas paziņo, ka par samazināto finansējumu varēs tikai uzturēt ēkas, kam taču nav nekādas jēgas, ja tās nepilda savas funkcijas (ja tajās nekas nenotiek). Apsaimniekotājam, kurš pats nenodrošina programmu, būtu skaidrs, ka ir aktīvāk jāmeklē partneri, jāsadarbojas, lai nezaudētu apmeklētājus, un te pavērtos iespējas NVO, turpretim pie mums vairumā gadījumu kultūras institūcijas ir slēgtas sabiedrības.4) Par prioritāti būtu jāpasludina nevis izcilība, bet gan radošais process un jaunrade. Izcilība ir rezultāts, turklāt to atbalstīs arī starptautisks finansējums un privātie mecenāti vai sponsori. Nauda jāiegulda nevis balvās par labiem sasniegumiem, bet radošās stipendijās šo sasniegumu veicināšanai.Izcilības vietā varētu būt runa par profesionalitāti un kvalitāti – ja ir jāizšķiras, ko atbalstīt un ko nē. Ja kāda institūcija ilgstoši nav uzrādījusi kvalitāti un vērā ņemamus rezultātus, varbūt tā ir jālikvidē vai fundamentāli jāpārveido?Es aicinu ikvienu no mums vispirms noteikt savas prioritātes un patiesos mērķus un tad aktīvi iesaistīties ne tikai nacionālo kultūras vērtību nosargāšanā, bet pirmām kārtām domāšanas darbā un rīcībā, kas vērsta uz patstāvīgu, spriestspējīgu un emocionāli bagātu personību attīstību Latvijā!Radošā inteliģence, kultūras darbinieki, mākslinieki un menedžeri... – mūsu sabiedrība ir tikpat daudzšķautņaina, kā visa Latvijas sabiedrība kopumā. Šobrīd svarīgi ir saprast - vai mēs visi varam par kaut ko vienoties? Vai iespējams visiem izvirzīt vienus mērķus un panākt līdzīgu izpratni par nākotnes scenāriju? Vai mums ir vienota izpratne par vērtībām, ne deklarācijām, kuras esam gatavi tūlīt realizēt katrs savā dzīvē? (Piemēram, ja esi negodīgs un mantrausīgs, tad nevajag „dažādās Latvijas pilsētās vadīt debates par to, kas šodienas Eiropā uzskatāms par vērtību”, kā to dara Pēteris Bankovskis. Un vēl svarīgāk – nevajag viņam dot iespēju šādas debates vadīt un nevajag viņā klausīties.)Vadoņu, lielo līderu laiks ir pagājis, tādus nevajag vairs gaidīt kā glābējus, sak, atnāks varonis un pateiks, kā jādara, kā jādzīvo. Šodien ir pašiniciatīvas un sadarbības laiks. Es esmu pārliecināta, ka mums jāliek lietā sava radošā enerģija, lai meklētu alternatīvus risinājumus, kas nav atkarīgi tikai no naudas, no finansējuma. Ne visu var nopirkt par naudu un ne tikai tas, par ko kāds gatavs maksāt, ir patiesi vērtīgs.Daži konkrēti priekšlikumi:- Fundamentāli mainīt valsts budžeta piešķiršanas kritērijus – no institūciju finansēšanas uz funkciju finansēšanu. Tas nozīmē:1) definēt mērķus – ko mēs gribam ar valsts finansējumu panākt,2) atvērt šo finansējumu līdzvērtīgā konkurencē visiem spēlētājiem, neatkarīgi no dibinājuma;- noteikt sakarīgas prioritātes un ieviest mehānismus (arī finansiālus) to īstenošanai. Mani priekšlikumi prioritātēm – 1) kultūra, māksla un tās pieejamība bērniem un jauniešiem (jo ir pēdējais brīdis koncentrēties uz nākotni un veidot kultūras pieprasījuma instinktu jaunākajā paaudzē, citādi pēc gadiem desmit vairs nebūs, kas apmeklē kultūras norises); 2) radošā procesa nodrošinājums (VKKF, stipendijas, rezidenču programmu atbalsts); 3) kultūras pieejamība ārpus Rīgas (atbalsts nozīmīgām un iesaistošām aktivitātēm reģionos, it īpaši ārpus lielajām pilsētām). – sadarbības modeļu izstrādāšana un ieviešanas veicināšana, it īpaši respektējot kultūras nevalstiskā sektora pieredzi un kompetenci: a) KM līmenī - reorganizējot valsts aģentūras un pārskatot KM funkcijas, meklēt funkciju deleģēšanas iespējas NVO un tās uzreiz arī realizēt;b) vēl būtiskāk – katram no mums nebaidīties atvērties un sadarboties, redzēt tālāk par savu darbnīcu, teātri, muzeju un tā interesēm.Es esmu pārliecināta, ka šis ir lielas izšķiršanās brīdis, kas daudz ko noteiks mūsu visu un jo īpaši mūsu bērnu nākotnē. Mūsu uzdevums ir saskatīt šo nopietnību un fundamentāli mainīt attieksmi un pārkārtot pamatus, jo agri vai vēlu nekas vairs nebūs pa vecam, lai kā daļa no mums uz to cerētu. Krīze beigsies, bet pēc tās mēs neatgriezīsimies iepriekšējā situācijā, mēs būsim pavisam citur. Kur – tieši tas patlaban no mums pašiem ir visvairāk atkarīgs. Izmantosim savu IESPĒJU!

(Runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas