Nesākšu uzskaitīt tos daudzos iemeslus, kas traucē demogrāfijai attīstīties pozitīvā virzienā. To ir tik daudz, ka galva reibst. Vairumu mēs jau zinām, tāpēc neatkārtošu. To risināšanu ir jāatstāj Latvijas valdības un Saeimas ziņā. Cik apzinīgi un cītīgi viņi to ir risinājuši, lai norāda un atbild katrs ministrs un Saeimas deputāts.
Zemā dzimstība Latvijā rada briesmas, ja neteiktu katastrofu. Visus šos gadus Latvijas valdība un Saeima ir izvairījusies pat runāt par to, jo veselības aprūpe plašākā mērogā nav bijusi valsts prioritāte. Otra prioritāte valstī ir izglītība. Tās abas iet roku rokā - atbalsta viena otru. Tagad runāt, kāpēc tā ir noticis, ir jau par vēlu. Bet ko darīt tagad? Jāsāk ar maziem pasākumiem un projektiem.
Pateicoties sabiedrības neatlaidīgajam spiedienam no pazīstamiem un profesionāliem cilvēkiem, norādot uz neapskaužamo stāvokli par zemo dzimstību Latvijā, sabiedrībā tagad ir radies nopietns satraukums par šī stāvokļa nopietnību. Mūsu Valsts prezidents Valdis Zatlers uzrunāja sabiedrību, norādot un uzsverot, ka MUMS IR VAJADZĪGI BĒRNI, pirms šis stāvoklis varētu sākt uzlaboties. Tam sekoja ieteikums izveidot Dzimstības veicināšanas padomi ar prezidentu V.Zatleru kā vadītāju, kam ir autoritāte, integritāte un sabiedrība nav zaudējusi uzticību viņam. Starplaikā ir nodibinājies Nākotnes fonds ar demogrāfu Ilmāru Mežu vadībā, norādot, ka "latviešu tauta izmirst" un, ka "nākotne sākas ar trešo bērnu ģimenē", ar ieteikumu valsts finansējuma piešķiršanu neauglības ārstēšanai. Viss jāsāk ar vienkāršām lietām, jārada drošības sajūta valstī.
Demogrāfisko lietu padome - padome dzimstības veicināšanai, veidojās uz ļoti plašas starpnozaru bāzes ar ministru prezidentu Valdi Dombrovski kā vadītāju, kas var izrādīties ļoti neveikla un neefektīga visu vēloties veidot uzreiz. Arī Saeima pamatoti ir satraukusies, un jau ir izveidota Demogrāfijas politikas apakškomisija ar deputātu Andri Šķēli kā vadītāju, uzsverot, ka "demogrāfijas jautājums šodien ir arī nacionālās drošības jautājums" un " neatliekami jāsāk ar dzimstības veicināšanu". Bet tad jājautā - kur mēs bijām šos pēdējos desmit gadus, ka pēkšņi šis jautājums tiek vispārīgi apspriests?
Katrā ziņā nedrīkstam aizmirst 1998. gadā dibināto Latvijas dzimstības veicināšanas biedrību, kas visus šos gadus ir veicinājusi un atbalstījusi neauglības ārstēšanu, cīnoties ar vienīgās Latvijas spermas bankas uzturēšanu. Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur valsts neapmaksā neauglības ārstēšanu. Tāpēc ir jāmaina normatīvie akti - jātaisa likumdošanas revīzija, lai celtu dzimstību valstī, bet ne traucētu neauglības ārstēšanu. Vai pie visa šī mēs paši neesam vainīgi, nosakot un izveidojot tādus noteikumus, nedomādami par sekām ilgtermiņā? Te vairs neder nekādi aizbildinājumi vai atrunāšanās.
No visiem šiem trim ieteikumiem ir jāizveido un jānostiprina viens - proti, Dzimstības veicināšanas padome ar V.Zatleru kā priekšsēdētāju, sastāvā pieaicinot demogrāfus, profesionāļus un minimālu politiķu skaitu, jo pieredze ir radījusi viņu neefektivitāti un pasivitāti. Plānošanas laiki ir cauri, tagad jāseko risinājumiem un tādus mūsu politiķi nav devuši vai mēģinājuši dot. Aizbildinājumi vai atrunāšanās par līdzekļu trūkumu vairs neiztur kritiku, kā to ir pierādījusi prakse, vienmēr rodot līdzekļus, nemaz nerunājot par tiem līdzekļiem, kas ir pieejami caur Eiropas Savienības struktūrfondiem un Saeimas rezervēm.
Pašā sākumā ir jāceļ, jāsekmē un jāstiprina apziņa un pašapziņa sabiedrībā, ka mums ir vajadzīgi bērni. Divdesmit gados esam attālinājušies no tā. Latvijas Pastam ir jāizdod pastmarku sērija, kas godā ceļ ģimeni- tēvu, māti un bērnus. Šīm pastmarkām ir jābūt apgrozībā, ja ne visu laiku, tad ilgi, ilgi. Mums ir visādas pastmarkas visam kam: visāda veida zvēriem, putniem, utt., bet ne ģimenei. Lielai ģimenei ir jātop un jābūt prestižai lietai ar bērnu burvību un ģimenes vērtībām.
Tas varētu būt pats sākums! Mērķim jabūt - veicināt dzimstības pieaugšanu valstī. To var stiprināt ar dzīves un ētikas mācību skolās, sagatavojot mūsu jaunos cilvēkus dzīvei ar skatu uz nākotni.
Visiem šiem ieteikumiem jābūt vienotai pieejai un politikai ar pozitīvu virzību ilgtermiņā. Bez politiskās un morālās gribas nekādu nopietnu un risinošu rezultātu nebūs. Politiskā atbildība līdz šim nav bijusi redzama un vai vispārīgi Latvijā tāda ir. Vai varam paļauties tikai uz labiem nodomiem, visu pārējo atstājot pašplūsmei?