Nākamajā nedēļā Ministru kabineta komiteja uzklausa Veselības ministrijas (VM) ziņojumu par to, kā divām slimnīcām - Kuldīgas rajona un Ludzas rajona - (ne) veicas ar valsts galvotu aizdevumu atdošanu. Runa ir par pirms krīzes ņemtiem vairāku miljonu kredītiem šo slimnīcu attīstībai. VM ekspertu secinājumi abu ārstniecības iestāžu gadījumā ir skumji identiski - «..paredzams, ka slimnīca nevarēs izpildīt .. saistības» , «var secināt, ka slimnīcas darbība nav bijusi veiksmīga», «visā maksājumu periodā izdevumi pārsniedz ieņēmumus» utt.
Kuldīgas gadījumā gan tiek pausta cerība, ka slimnīcas iespējas uzlabotos 2016. gadā, kas diez vai ko maina, ja ņem vērā, ka kredīts jāatmaksā līdz 2017. gadam. VM atzīst, ka alternatīvas ir padrūmas, jo, ja Finanšu ministrija izmantotu savas tiesības un pārdotu Kuldīgas rajona slimnīcai piederošos nekustamos īpašumus, tad «tiktu pārtraukta veselības aprūpes sniegšana Kuldīgas novadā». Citiem vārdiem sakot, valsts budžetam būs jāmaksā...
Iepriekš rakstītais nav domāts kā Kuldīgas vai Ludzas mediķu kaunināšana. Protams, būtu svarīgi noskaidrot, cik lielas toreizējo lielo projektu sākšanā bija mediķu vai pašvaldības ambīcijas, VM vai politiķu tālredzības trūkums, bet situāciju tas nemaina. Jautājums ir: vai valdībai ir skaidra bilde par to, cik šādu budžeta iestāžu ir, kuras nespēj vai drīzumā nespēs (pat ja līdz šim ir tikušas ar maksājumiem galā) pildīt savas saistības, un budžetā nāksies meklēt papildus naudu? Pieļauju, ka ministriju speciālistu līmenī informācija un prognozes ir, bet vai tās tiek savlaicīgi izdiskutētas valdības līmenī? Vai arī tās tiek aktualizētas, kad «visi striķi trūkst»? Ir diezgan bezjēdzīgi plānot valsts ieņēmumus un izdevumus, ja «uzpeld» šādas saistības - ne vienmēr tās var finansēt, vienkārši pārdalot naudu starp budžeta pozīcijām.