Bolderāja - jauka sādžiņa ar sirsnīgiem ļaudīm

Tiešām dīvaini mūsu laikos lasīt tādu labestīgu stāstu par svešiem nezināmu, bet personīgi tik ļoti pazīstamu vidi. Dzimis Birzes ielā, kara laiks Esplanādes ielā, pēckara izsūtījums uz Ādama ielu, pirmās skolas gaitas staltajā Bolderājas skolā. Vai fotogrāfam Raitim nav kāda saikne ar vienu no pirmajām manām skolotājām, Puriņas kundzi? Futbols arī toreiz bija iecienīts, katru dienu "kazu bataljona" komanda pulcējās birzītē pie stacijas. Bet par "zvirbulēna" komentēto nesakārtotību, tā pastāv . Tikai neaizmirsīsim, ka 50 gados Bolderāja un Daugavgrīva tiešām pārvērtās par sādžiņu. Tomēr ir redzams, ka iet uz labo pusi un atmiņā joprojām paliek tas senais-patīkamais. Vēlreiz paldies par šo stāstījumu

Bet kādēļ te tāda netīrība, nesakārtotība, nemazgāti logi, kadēļ cilvēki tik slinki, ja pat savus pagalmus nespēj izslaucīt, būceņus nojaukt, puķītes iestādī ?

tik dīvaini lasīt stāstu par vietu, kur nodzīvoti savas dzīves pirmie divdesmit gadi. un Bolderājai tiešām ir savs šarms. Tā nav nomale, tā ir maza pilsētiņa. Kad Rīgas centrā līst lietus, Bolderājā spīd saule :)