Onkohematoloģijas nodaļas virsārste Žanna Kovaļova. Slimnīcā kopš 1989.gada, kad sāka klīnisko ordinatūru. No 1991.gada strādā šeit par ārsti.
Pagājušogad kādā drūmā vakarā, kad likās, ka nekas neveicas, trolejbusā
satiku savu bijušo pacientu. Jauns cilvēks skatās uz mani un ļoti
smaida... Ir pagājis vairāk nekā 15 gadu, kopš viņu ārstēju. Viņam bija
smaga diagnoze — osteosarkoma, ļaundabīgs kaulu audzējs. Izrādās,
tagad viņš ir students, atbraucis no citas pilsētas un īrē Rīgā
dzīvokli, pat dzīvo manā mājā blakus kāpņu telpā!
Nevaru palielīties, ka mūsu pacientu vidū būtu daudz studentu. Šie
bērni saslima laikā, kad mēs vēl nespējām daudzus izārstēt. Toreiz
izārstējām ap 10%, pašreiz — līdz 75% pacientu ar ļaundabīgām
saslimšanām. Esam priecīgi par šiem panākumiem. Tā ir nopietna
attīstība. Visu laiku tiek izgudroti jauni preparāti, uzlabotas
ārstēšanas programmas. Ir liels darbs tās apgūt un ieviest, visu
iemācīties.
Bērnu onkoloģija ļoti atšķiras no pieaugušo onkoloģijas — šeit
lielākoties ir tā sauktie embrionālie audzēji. Dabas kļūda, kas reizēm
jau ir gadījusies, bērnam atrodoties mammas puncī. Katrai maizei sava
garoza. Teikt, ka mūsu nodaļa ir vissmagākā visā slimnīcā, es nevaru,
lai arī pie mums smagi slimo pacientu īpatsvars ir ļoti liels. Faktiski
katrs no viņiem iziet ļoti sarežģītu ārstēšanas ceļu. Arī starp tiem,
kas pašlaik ir nodaļā, ir vairāki, kas cīnās jau daudzus mēnešus... Un
šiem bērniem ir svarīgi, lai ārsts nekad nenolaistu rokas.
Ja kaut ko gribētos mainīt — tā ir sabiedrības attieksme. Ārstiem, kuri
stacionārā strādā ar ļoti slimiem bērniem, nākas darboties arī ar smagi
ievainotām personībām — šo pacientu vecākiem. Ja bērnu piemeklē
slimība, kas pirms 20—30 gadiem bijusi fatāla, tas cilvēkam ir liels
šoks, tas maina viņa domāšanu. Daudzi sāk domāt vairāk un plašāk. Taču
ļoti tipisks stāsts ir šāds: vecāki mūsu nodaļā nez kāpēc ienāk ar
domu, ka tradicionālā medicīna ir slikta, ka ārsti ir kukuļņēmēji, ka
medicīnai uzticēties nevar, bet var uzticēties tantei X no ciematiņa
Y... Ja cilvēki apšauba katru ārsta vārdu, tas sarežģī dzīvi visiem.
Izskatās, ka prioritāšu sakārtošana nav notikusi īstajā secībā. Cilvēki
uzskata, ka viņiem viss pienākas. Izteikta patērētāju sabiedrība.
Savukārt atbildības par savu bērnu veselību nav. Noteiktā dienā
jāierodas uz kontroles izmeklējumiem, bet ir pietiekami daudz vecāku,
kuri neuzskata par vajadzīgu piezvanīt, ka viņi nebūs. Piezvana divas
nedēļas vēlāk: "Kad tad mēs brauksim uz izmeklējumiem?" Tas nav stāsts
ne par izglītību, ne dzīvesvietu, bet par attieksmi.
Tas paņem tik milzīgu spēku — mēģināt pārliecināt vecākus... Mums ir
tikai viens ierocis — runāt, runāt un runāt. Pediatrs ir cilvēks, kas
iestājas par bērnu tiesībām. Reizēm pret mums ir gan slimība, gan bērnu
vecāki. Viņi domā, ka bērns ir viņu īpašums un viņi ar to darīs to, ko
uzskatīs par vajadzīgu.
Štrunts par pasaules sasniegumiem!
Ar kolēģiem nesen runājām, ka par sabiedrības brieduma pakāpi liecina
trīs lietas: ceļu stāvoklis, simfonisko orķestru daudzums un attieksme
pret bērnu onkoloģiju. Izglītotā sabiedrībā medicīnai uzticas vairāk.
Mēs gribam izdarīt, mēs varam izdarīt, mēs esam vienā laivā, esam par
bērnu, par to, lai viņš izārstētos un izveseļotos!
Nevaru teikt, ka valsts attieksme pret mums būtu slikta. Neesam
saņēmuši finansējuma atteikumu nevienam bērnam, kam tas būtu vitāli
nepieciešams. Ja ir vajadzīgs, mūsu bērniem ir iespējas veikt valsts
finansētu kaulu smadzeņu transplantāciju Berlīnē. Valsts apmaksā pat
donoru meklēšanu, ko nefinansē daudzas ļoti bagātas valstis.
Mēs lepojamies ar saviem rezultātiem, tas ir komandas darbs un ļoti
grūts darbs, tie ir sirmi mati un novārtā pamestas pašu ģimenes. Nereti
vecāki, kas šeit uzturas ilgi, uzdod jautājumu: "Un kā jūs, dakter, ar
to visu tiekat galā?"
Profesors ķirurgs Jānis Gaujēns (77) šogad svinēs 50.jubileju, kopš strādā šajā slimnīcā. Ilgus gadus bijis ķirurģijas klīnikas vadītājs. Veicis operācijas vairākiem desmitiem tūkstošu mazo pacientu. Kādreiz mazos pacientus operējis pat ar adatā ievērtu matu.
Man ir ļoti svarīgs ārsta noslēpums. Ja kaut ko izstāstīšu, vecāki
atpazīs, kaut arī nebūšu minējis vārdu," saka ķirurgs profesors Jānis
Gaujēns. Atcerēties vienu vissarežģītāko gadījumu, kas beidzies
veiksmīgi, nav viegli, jo "ir tāda īpatnība: ārsti atceras visas savas
neveiksmes, bet neatceras veiksmes". Turklāt ķirurģija nav šovs. Ar
savām spējām, paveikto nav jālepojas, uzskata ārsts.
50.gados, kad viņš sāka strādāt Latvijas medicīnā, ķirurgiem nebija
specializācijas kā tagad, kad izvēlas vienu ķirurģijas jomu un
pilnveidojas tajā. Toreiz bērnu ķirurgam bijis jāoperē viss, sākot ar
galvu un beidzot ar vēderu un kauliem.
Kas mainījies šo gadu laikā? Pavisam vienkāršas un arī sarežģītas
manipulācijas. Piemēram, viena no izplatītākajām operācijām, ko ķirurgi
Bērnu slimnīcā veic nakts dežūrās: apendektomija. "Pirms trīsdesmit
gadiem sākām diagnostiskās laparoskopijas — tas bija ūnikums. Tagad
laparoskopiskie
instrumenti tā pilnveidoti, ka apendicītu bieži operē ar mini invazīvajām tehnoloģijām."
Ja jāsalīdzina operāciju zālē notiekošais pirms 50 gadiem un tagad,
ķirurģiskos diegus ārsti vēruši adatā ar pirkstiem. Tagad diegs
iekausēts adatā, audu bojājums šujot daudz mazāks. "Tajā laikā šuva ar
cilvēka matu. Tagad ir diegi ar septiņām astoņām nullēm." Pat plānāki
par matu.
1962.gadā Latvijā pēc barības vada atrēzijas operācijas izdzīvojis
pirmais jaundzimušais. "Mums nebija nekādas tehnikas. Viņš gulēja mazā
gultiņā, kas kaut kā tika sildīta no mugurpuses. Tagad paskatieties,
kādi ir jaundzimušo inkubatori!"
Izglābt dzīvību un uzlabot veselību iespējams nesalīdzināmi biežāk.
Taču jaunās medicīnas tehnoloģijas maksā ļoti dārgi. Agrāk ķirurgs
vienu skalpeli lietoja ilgstoši, pats asināja to. Tagad ar
vienreizlietojamo skalpeli iegriež un pēc operācijas tūdaļ izmet.
"Ķirurgi ir māņticīgi," saka dakteris. Reiz, sākot operāciju, jauna
māsiņa, kura tikko pabeigusi māsu skolu, sniegusi profesoram cimdu. "Es
stāvu. Viņa nesaprot, kas par lietu. Saku, dodiet man, lūdzu, labo
cimdu!" Operāciju māsas katra ķirurga rituālus zina un ievēro tos. "Bez
māsām mēs savu darbu nevarētu izdarīt," profesors uzsver. "Puse
panākumu, ka bērns izveseļojas, ir viņu nopelns."
Sarežģītu, smagu gadījumu, ar kuriem izdevies tikt galā, profesora
Gaujēna praksē ir ļoti daudz, taču viņš nevēlas tos uzsvērt, tikai
atzīst, ka milzīga nozīme ir bērna organisma vitalitātei. Reiz kāds
pacients pusgadu nogulējis bezsamaņā. Ārsti izdarījuši visu iespējamo.
Laiks gājis, nekas nav mainījies. Pat vecāki vairs nezinājuši, vai
ticēt brīnumam. Kādu dienu bērns atvēris acis. Izveseļojies un pats
savām kājām devies mājās.
Ilgus gadus strādājot medicīnā, attīstās intuīcija. Reizēm pat
racionāli grūti izskaidrot, bet pieredzējis ķirurgs nekļūdīgi nosaka,
kurā organisma vietā atradīs problēmu, kāda slimība pacientu
piemeklējusi — pat gadījumos, kad izmeklējumi šķietami liek domāt par
ko citu.
Brīnišķīgais ķirurga darbā ir, ka redzi sava darba rezultātu. Jaunībā
izvēlējies mācīties par ārstu, lai izglābtu cilvēkus un palīdzētu tiem
— šo vēlēšanos noteica kara gados redzētās cilvēku traģēdijas.
"Bērnu ķirurgi no pieaugušo ķirurgiem atšķiras." Ideālisti.
Emocionālāki un savā ziņā patiesāki. "Jāmīl bērni. Citādi nevar
strādāt. Bērni ļoti labi jūt, ar kādu attieksmi pie viņiem iet. Nav
iespējams samelot," — tā pieredzējušais ārsts.
Bērnu acu slimību klīnikas vadītāja un acu ārste Sandra Valeiņa šeit strādā 22 gadus. Darbojusies arī privātajā sektorā, tomēr palikusi uzticīga slimnīcai, jo sarežģītākos gadījumus var «ārstēt tikai šeit un sajust to, ko dēvē par patieso, bet bezgala grūto medicīnu».
Visvieglāk ir operēt, ja redz tūlītēju uzlabojumu, piemēram, mazajiem
uz iekšu šķielētājiem. Tādu bērniņu acis no dzimšanas ir it kā
pielipušas pie deguna. Desmit mēnešu veciem bumbuļiem operācijā abu acu
iekšējie muskuļi "jānoliek" citā vietā. Uzreiz pēc operācijas viņi
bieži skatās ļoti taisni.
Ir tādi bērniņi, kuriem acis izskatās kā aizvērtas, var redzēt vien
pāris milimetru, jo nestrādā vajadzīgais plakstiņa muskulis. Vēl nesen
ap gadu vecai meitenītei plakstiņus pacēlām ar speciālām silikona
lentēm. Tagad viņa skatās smukām, lielām acīm. Lentes bija sestais
biomateriāls, ko izmantoju šādas diagnozes gadījumā.
Medicīna attīstījusies mežonīgi strauji, mums jātiek tai līdzi. Daudzi domā —
re, zāļu firma ārstiem apmaksā kongresu, tie aizbrauc izpriecāties. Ja
mēs tā domāsim, joprojām negribēsim ārstēties tieši šeit — Latvijā.
Kongresi ārstiem ir iespēja uzzināt jauno, dalīties pieredzē ar citu
valstu speciālistiem. Visu dienu pierakstu, fotografēju, izlobu
vajadzīgo un vakarā esmu tā nogurusi, ka nespēju neko. Tomēr joprojām
ir slimības, kuras noteikt nespējam pievārēt. Valstī ar diviem
miljoniem iedzīvotāju varbūtība diagnosticēt retu slimību ir mazāka
nekā lielā valstī. Lai iegūtu pārliecību, jāiegūst pieredze. Ir bezgala
skaisti, ja ārstu komandai izdodas noteikt retu diagnozi. Katrs
gadījums ir kā detektīvromāns, un vienmēr ļoti gribas, lai beigas būtu
labas.
Starp maniem pacientiem ir kāds bērniņš ar neatklātu, iespējams,
ģenētisku saslimšanu. Zināmas atsevišķas klīniskās izpausmes, parādās
jauni simptomi, taču neesam atklājuši pamatdiagnozi. Bērna mamma ir
spēcīga, zinoša. Viens bērniņš viņai sešos gados miris, viņa cīnās par
otru. Sadarbojamies ar citvalstu klīnikām.
Vēl man ir kāds ņiprs pacientiņš — pusotru gadu vecs puika ar iedzimtu
kataraktu. Sadarbojamies ar Stradiņu klīniku, tur operāciju veica
vislabākā speciāliste. Pieaugušajam ieoperē intraokulārās lēcas +18
dioptrijas, puikam implantēja +35 dioptrijas stipru lēcu. Tagad puika
skrien tā, ka nevar noķert. Arī puikas mammai, ļoti jaukai lauku
sievai, ir iedzimta katarakta, redze ļoti zema. Kad braucām uz
Stradiņiem, zinot, ka viņa slikti redz, gribēju viņai palīdzēt puiku
paturēt, taču viņa saka: "Dakterīt, es taču esmu pieradusi visu darīt."
Redzu daudz ģimeņu no laukiem, kurām grūti izdzīvot un kuras tā arī
nekad nav jutušas treknos gadus, taču garīgais stiprums ir pārsteidzošs.
Visvairāk prātā paliek spēcīgie vecāki, kuri spēj nevainot citus, bet
palīdz savam bērnam, uzticas ārstam un saprot, ka sadarbojoties būs
vieglāk. Reizēm vecāki ir tik superīgi, ka ļoti gribas satikties un
redzēt viņu viedumu. Jāatzīst, arī man mēdz būt bail un smagi, tad
palīdz pieredzējušie kolēģi un mani vecāki, viņi abi ir mediķi.
Acu klīnikā esam izdarījuši daudz. Visvairāk priecājos, ka arvien labāk
protam novērtēt un palīdzēt attīstīt redzi bērniem ar fiziskās un
garīgās attīstības traucējumiem, jo tieši šiem bērniņiem vajag pašu
labāko redzi. Kam tad vēl vairāk, ja ne viņiem. Operējam arī acu
audzējus. No acs nevar paņemt biopsiju, taču ir citas metodes. Savulaik
līdzēja tikai acs izņemšana, tagad var operēt. Pēcāk pacientiņi nāk
ciemos. Smaida. Riktīgi draudziņi!
Reanimatologs anesteziologs Pēteris Kļava Bērnu slimnīcā strādā kopš 1988.gada.
Ar kolēģiem dažkārt atceramies, kāda bija medicīna pirms 20 gadiem, un
šķiet neticami, ka toreiz nezinājām elementāras lietas. Bija daudz
bērnu ar caureju — tas gan nav mazinājies, jo latvieši nevar iemācīt
bērniem mazgāt rokas. Šādās šoka situācijās bērnam jālaiž vēnā
fizioloģiskais šķidrums. Mēs to darījām, taču Rietumu speciālisti bija
izpētījuši, ka jālej vairāk: 20 mililitru uz kilogramu ķermeņa svara 20
minūtēs. Tik daudz?! Šķita, ka tā jau var atūdeņot organismu.
Mēģinājām. Laižam, laižam, un… bērns kļūst rozīgs! Šāds viens atklājums
par proporcijām mainīja tūkstošiem bērnu dzīvi!
Bērnu slimnīcā notiek neticamas lietas! Atceros kādu sarežģītu
gadījumu, ko pirms pieciem gadiem neizārstētu. Pie mums nokļuva četrus
gadus veca britu meitenīte, kura, ciemojoties Latvijā, bija saņēmusi
nepareizu injekciju, kas radīja sastrutojumus. Tie gāja plašumā.
Meitenītei bija mainīta imunitāte. Pie dzīvību uzturošas aparatūras
viņa nogulēja 40 dienu. Pilnībā atslāņojās muguras un augšstilbu āda,
sastrutoja plaušas un nieres. Izmantojām mākslīgo asins atindēšanas
aparatūru, ar vakuumsūkņiem centāmies dabūt ādu pie audiem. No Londonas
hospitāļa konsultēt atbrauca viens no labākajiem speciālistiem pasaulē.
Gandarījums, ka mūsu terapijas stratēģija sakrita ar viņa iedomāto.
Meitenīte izdzīvoja.
Intensīvās terapijas nodaļā nokļūst bērni smagā stāvoklī — automašīnās
nepiesprādzētie, kritušie no automototransportlīdzekļiem. Braukušie bez
ķiveres. Lielākoties saruna ar bērnu notiek tikai pēc izārstēšanās.
Kāds zēns gan bija īsts partizāns, jo tā arī nepastāstīja, ko tieši
darīja šķūnīti, kur tik ļoti apdega. Viņš nogulēja reanimācijā pusotru
mēnesi, taču izdzīvoja. (Āā, Irēna, nāc pastāsti kādu gadījumu —
dakteris uzrunā garāmejošo ārsti. Irēna pasmaida: "Atceries, atveda
piedzērušos pusaudzi. Tādu sīciņu. Izrādās, viņš ir pilngadīgs un
strādā par sanitāru kādā citā Rīgas slimnīcā.")
Atceros kādu zēnu no Ziemeļvidzemes. Tas bija pirms gadiem pieciem.
Biju tur izbraukumā. Stāvoklis smags — asins saindēšanās, izmaiņas
kaulos un plaušās. Sapratu, ka viens ārsts ar viņu galā netiks un tik
smagā stāvoklī aizvest līdz Rīgai arī var neizdoties. Tomēr sākām vest.
Jau mašīnā veicu pirmo reanimēšanu, otro — ļoti tuvu Rīgai. Reanimācijā
viņš nogulēja kādas 40 dienas. Viens no kauliem sapuva kā siers. Puisis
izdzīvoja, pateicoties manu kolēģu prasmei, jo katru minūti mainījās
ārstēšanas taktika. Puika tagad ir liels, mācās augstskolā, atsūta
apsveikumus. Tikai roka nav tik veikla, kā bija.
Mani aizkustina bērnu pazemība, uzticība, pacietība. Reiz kāds puisītis
turējās kā vīrs. Neraudāja. Vēl paspēja mierināt vecākus. Kad bija
pilnībā izmocījies, viņš teica: "Es vairs nevaru, dakter, es gribu
nomirt." To pateicis, nomira. Izlaida garu. Tādi varoņi arī ir. Bērni
ir ļoti varonīgi, pacietīgi, apbrīnojami vīrišķīgi. Ja kāds no
politiskās elites būtu tik vīrišķīgs! Latvijā nav pietiekami daudz
vīriešu. Redzu daudz stipru mammu — ar prāta un sirds ticību,
kontrolētām emocijām. Pieminekļus viņām celt! Arī tai mammai, kura
nesen izglāba savu bērnu, jo kursos bija apguvusi pirmo palīdzību. Visi
lasīja zemenes, pēkšņi pazuda divgadīga meitenīte. Vectēvs intuitīvi
aizskrēja uz dīķi un netīšām uzkāpa virsū bērnam, kurš bija zem ūdens.
Atskrēja jaunā māmiņa, divdesmit vienu gadu veca, un atdzīvināja.
Vareni!