FOTO: Atklāts Rīgas geto muzejs

Parasti maz interesējos par ebreju mūsdienu problēmām, sadzīvi u.tml. Bet esmu dzirdējusi gan oficialās, gan neoficiālos stāstus par viņu dzīvi un paradumiem. No savas krustmātes stāstītā par kara laikiem atceros: - ja ebreju grib aizvainot, viņu sauc par žīdu :-( - svešs ebrejs svešam ebrejam sniegs palīdzību gandrīz vienmēr, par savējiem, radiem pat nerunājot... - kara laikā skumji esot bijis skatīties, kā ebrejiem bija jānēsā uz piedurknes dzeltena zvaigzne ( nodevības zīme dzeltenā krāsa) un viņi varējuši iet tikai pa ceļa braucamo daļu :-( - bija latvieši, kuri aiz labestības un žēlsirdības slēpa ebrejus savās mājās, pagrabos, lai glābtu no geto nagiem; daudzus paglāba, riskējot ar savām dzīvībām; - mana krustmāte-latviete ļoti raudājusi, kad pēkšņi nekurienē pazudušas viņai pazīstamas ebreju meitenes, ar kurām viņa kopā kā jau bērni spēlējās ; - Mežaparka mežā bija nožogots vācu armijas poligons, un krustmāte stāstīja, ka bija unikāli gadījumi , kad pat vienkāršie vācu kareivji pāri savam žogam burtiskā nozīmē cienāja ebreju bērnus-skeletiņus ar maizi, cukuru, jo viņi cauram dienām vazajās gar žogu cerot uz kādu labumiņu.. :-( Tas bija kara laikā. Mūsdienās ebreju organizācijas ir labi strukturētas, organizētas, bagātas un neaizmirst par sevi... No daudziem avotiem dzirdējusi esmu, ka īpaši pieklājīgi mūsdienās nerīkojas kāds Zurofa fonds...