Kas bija Anhels Ganivets un ko darīja Rīgā 1898.gadā?

Divas reizes. Pēc pirmās viņu izdevās izglābt, pēc otrās - vairs nē.Oficiālajā miršanas apliecībā rakstīts — «Miris noslīkstot, būdams neveselu prātu». Ganiveta medicīniskā diagnoze pirms tam norāda uz progresīvu paralīzi un vajāšanas māniju, kas varētu būt veneriskas slimības vai pat tā laika ārstēšanas sekas.Atrodoties tālu prom no mājām, komandējumos Beļģijā, Helsinkos un Rīgā, Ganivets savā īsajā mūžā paspējis uzrakstīt daudz un dažādu rakstu un eseju, dzejas, romānu un lugu. Varbūt viņš būtu bijis vēl ražīgāks, ja būtu nodevies tikai rakstniecībai, bet viņš izvēlējās diplomātijas noteikto «trimdu», iespēju iepazīt svešas zemes un tautas, pie reizes vērojot savu dzimteni ar mazu atkāpi, skatu no malas. Par viņu daudz ko uzzinām no viņa vēstulēm, korespondences ar kolēģiem un draugiem. Neskatoties uz to, ka tas var būt labāks veids kā intīmāk iepazīt kādu cilvēku, kā tikai izdarot secinājumus no viņa biogrāfiskiem datiem un literāriem darbiem, Anhels Ganivets ir un paliek komplicēta, noslēpumaina personība. Viņa privātā dzīve bija romāns. Viņa temperamentīgā, melanholiskā, aizrautīgā un reizēm atturīgā dvēsele līdz šim brīdim tā arī paliek pilnībā neizprasta.Neskatoties uz to, ka personīgi Ganivetam bija ļoti patikusi salīdzinoši mierīgā dzīve Helsinkos, viņš atzina, ka daudz mērķtiecīgāk būtu konsulātu atvērt Rīgā. Uz viņa ieteikuma tad Spānija arī savu konsulātu pārcēla no Somijas uz Latviju un nozīmēja Ganivetu par konsulu. Tajā laikā gan Rīga, gan Helsinki bija Krievijas sastāvdaļas. Rīga 1898.gadā bija lielāka, kosmopolītiskāka un nozīmīgāka nekā Helsinki. Trijos mēnešos Ganivets nebija paspējis iedzīvoties Rīgā.Spānijā Ganivets ir iecienīts rakstnieks, kas bieži citēts. Viņa vārdi dažkārt pārprasti vai arī izmantoti kādas dogmas savtīgos nolūkos. Savā laikā viņu citējuši gan Franko nacionālisti, gan republikāņi. Latvijā viņu nepazīst gandrīz nemaz. Baložu ielā 22, Āgenskalnā var atrast spāņu studentu uzstādītu piemiņas plāksni, atzīmējot, ka tur reiz dzīvojis Anhels Ganivets. Spāņu flīzes Latvijas skarbajos laika apstākļos ir apdrupušas. Cik zinu, Ganiveta darbi nav tulkoti latviski. Oficiālajās un spāņu inteliģences aprindās Ganivets un Rīga vienmēr ir saistītas. Visvairāk tomēr Ganivets cienīts savā dzimtajā pusē Granādā. Viņa nāves simtgades atcerē 1998.gadā pilsētā plīvoja arī sarkanbaltsarkanais karogs. Granādas universitātē bija nedēļu ilgs seminārs, kur Latvijas vēstnieks Spānijā bija aicināts lasīt lekciju un atklāt Ganivetam veltītu zāli. Izstādē bija arī attēli no Rīgas XIX gadsimta mijā.Granādu ar Alhambru, Albaicīnas šaurajām ieliņām, Aveļānas strūklaku Ganivets mīlējis un idealizējis. Viņš ir Granādas dēls. Daudz rakstījis par nepieciešamību saglabāt tās provinciālo, dabīgo raksturu, vitalitāti un radošo garu pretstatā, piemēram, modernai un industriāli attīstītai Antverpenei, kur nauda un komerciālās intereses aizstāj garīgās vērtības. Līdzīgi citiem, tā saucamajiem ’98.gada paaudzes spāņu rakstniekiem kā Unamuno, Baroha, Azorīns, Ganivets ienīst pazemojošo vienveidību modernajā kultūrā un atzīst, ka bez dvēseles eksistence ir bezjēdzīga. Viņš ir šīs paaudzes priekšgājējs, bet tomēr vienmēr tiek saistīts ar to. Ganivets ir sava laikmeta cilvēks, kura literārie darbi sakņojas Granādas vidē un mākslinieciskās tradīcijās.No savas īpašās perspektīvas Ganivets ir uzrakstījis vienu no pazīstamākajiem un interesantākajiem darbiem — _Idearium espaņol_, kas veltīts spāņu nacionālā rakstura izcelsmes izpētei. Šī darba popularitāte daļēji izskaidrojama ar sakritību, ka tieši tad, kad Spānija bija zaudējusi starptautisko prestižu un karā ar Ameriku savas pēdējās kolonijas Kubā, Puertoriko un Filipīnās, Ganivets mudināja spāņus atmest koloniālās avantūras un pievērsties sev, lai atjaunotu varenību, garīgo spēku. Spānijas nacionālais pašlepnums bija sagrauts, un Ganiveta ieteikums atklāt mistisko, īsteno Spānijas dvēseli, kultivēt garīgumu un tā panākt tautas atmodu, bija vārds vietā. Literatūras kritiķi — liekas, pamatoti — ir norādījuši, ka Ganiveta «drosmīgais» darbs par daudz vienkāršoti pakļauj visu centrālai idejai, bet savā laikā tas atbalsojās daudzās viņa tautiešu sirdīs, viņa optimisms tika uzņemts atsaucīgi. Žēl, ka gadu pēc šīs publikācijas rakstnieka personīgā dzīvē izmisums ņēma virsroku.Pārlasot vienu otru domu, ar kurām Ganivets dāsni piebārstījis savus literāros darbus, katrs var atrast kaut ko aktuālu un mūsdienām «piemērotu». Viņš labi izpratis un novērtējis islāma būtību un draudus. Spānijas koloniālās impērijas sabrukumam, iespējams, ir vilktas paralēles ar Padomju savienību. Liekas, ka Ganiveta piesauktajai spāņu mistiskajai dvēselei ir zināma līdzība ar tā saucamo krievu dvēseli. Ganivets būtu izpratis latviešu pieķeršanos pie savas zemes. Viņš domāja, ka cilvēks, atrauts no dabas, savas dzimtās sētas, ir kā būrī iespundēts putns. No zemes spēka, katras vietas mistiskā gara rodas indivīda radošie spēki.Ganivets runāja visās tā laika Eiropas nozīmīgākajās valodās, viņa doktora disertācija bija par sanskrita nozīmi. Viņš uzskatīja - lai izprastu kādas tautas raksturu un īpašās dotības, jāzina arī tās valoda. Interesanti spekulēt, vai viņš būtu iemācījies latviski? Somijā dzīvojot, viņš tāpat kā Zenta Mauriņa bija rakstījis par _Kalevalu_. Vai viņš būtu atklājis latviešu eposu _Lāčplēsis_? Vai savām esejām par ziemeļzemju rakstniekiem viņš būtu pievienojis Raini? Dzimšanas gadi abiem sakrita. Varbūt Ganivetam labāk saprotami būtu bijuši Poruka «bālie zēni» vai «sirdsšķīstie ļaudis»?Latviešiem tagad derētu atcerēties Anhela Ganiveta domu, ka kādas valsts lielumu vai mazumu nenosaka tās teritorijas plašums, ne iedzīvotāju daudzums, bet tās dvēseles dāsnums. Varbūt derētu atcerēties arī Anhelu Ganivetu pašu. Mūsu likteņupe bija arī viņa.