Ķengarags nav parasts kastīšu guļamrajons. Tam ir kultūrvēsture un Daugava
Aptuveni 50 000 Ķengaraga iedzīvotāju iemīļotākā vieta, par spīti nesakārtotajai infrastruktūrai, ir promenāde Daugavas krastā. Naivi iedomāties, ka kāds uz šejieni pastaigāties brauc no citurienes. Tam rīdzinieku apziņā paredzēta Jūrmala vai Mežaparks. Varbūt viņi mainītu savu izvēli, ja zinātu, ka, piemēram, 25.maija novakarē pie Daugavas krastā pulcējās aptuveni 40 gulbju, kas aristokrātiskā vienaldzībā ļāvās vakara saulei un iedzīvotāju instinktam pabarot nabaga izsalkušos putniņus. Ķengaragu ar pieguļošajiem Dārziņiem ornitologi vienmēr paturējuši uzmanības lokā kā dažādu sugu daudzveidībā bagātas vietas.
Izkāpjot no 7.tramvaja un gar piecstāvu mājām dodoties Daugavas virzienā, pirmās satieku vardes, kas kurkst neticami skaļi. Dīķa vidū uz aizaugušas saliņas vīrietis, izmucis no sadzīves trokšņiem un ne pārāk cenzētajām lamām, kas nāk pa atvērtajiem logiem, novelk kreklu un svētlaimīgi atlaižas vakara saulē. Izskatās, ka viņu nemaz neuztrauc vides dizaina nepilnības. Renāte Bāliņa, kura Ķengaragā dzīvo kopš deviņu gadu vecuma, novērojusi: "Cilvēki ļoti jauki pavada laiku. Viņiem vairāk arī neko nevajag. Te ir pilns komplekts — makšķerēšana, sauļošanās, iedzeršana," novērojusi Renāte. Diemžēl šie pikniki saistīti arī ar piemēslošanu. Viņa pati Daugavā nav peldējusies nekad. Īpaši kopš gadījuma, kad vēl rūpnīcas Sarkanais kvadrāts laikā uzgājusi cauruli, kas gājusi taisni Daugavā. "Pat ja neviens netīro ūdeni caurulē nav redzējis, cilvēkiem vienalga patīk tā domāt," saka Renāte, kurai šķiet, ka Daugava ir arī pilna ar stikliem. Aizraujošu atkalsatikšanos ar Sarkano kvadrātu Renātei liktenis sagādāja 90.gadu sākumā, kad, tikko kā sākušu strādāt Jaunajā Rīgas teātrī, režisors Alvis Hermanis (starp citu, dzimis, audzis Ķengaragā tāpat kā politiķis x, kurš priekšvēlēšanu reklāmplakātā apgalvo, ka zina, kā dzīvo cilvēki Rīgā, jo uzaudzis Ķengaragā) uzaicināja par topošās izrādes Revidents asistenti. Uz rūpnīcu pēc autentiskajiem padomju ēdnīcas rekvizītiem esot braukuši ar kravas mašīnu.
Livonija un Kuzņecovs
Jau 1208.gadā Ķengaraga teritorijā (Porcelāna rūpnīcas rajonā) Zobenbrāļu ordenis uzcēla Bertolda dzirnavas un vienlaikus nocietinātu cietoksni. Šajā stratēģiski svarīgajā punktā no šīm celtnēm kontrolēja ieeju pilsētā no austrumiem. Kā apdzīvota vieta Ķengarags (Kengeragge) minēts XVI gs. otrajā pusē. "Vietas nosaukums radies kā zvejnieku māju vārda Ķengas un krasta līnijas maiņas — raga — salikums," raksta
J.Lejiņš. XVIII gs. otrajā pusē Ķengaragā nodibināja divas lielas kokzāģētavas. Gaterus darbināja Benkena — Šrēdera un Kummerfeldhofas vējdzirnavas. 1870.gadā Latgales priekšpilsētā nodibināja alus darītavu Livonija, kas Pirmā pasaules kara laikā evakuējās, bet Latvijas Republikas laikā atkal atsāka darbību kā Alus un iesalu rūpniecības akciju sabiedrība Livonija. 1945.gadā uz alus darītavas Livonija bāzes izveidojās alus darītava Vārpa. Ķengaraga teritorija var lepoties arī ar leģendāro Krievijas porcelāna magnātu miljonāru Kuzņecovu dinastijas apmešanos 1843.gadā tieši šeit, Maskavas 257/259. Interesants ir fakts, ka 1921.gadā Padomju Krievijas sūtnis Latvijā Jakovs Gaņeckis fabrikā pasūtījis sev fajansa trauku servīzi 200 cilvēkiem un ka trauki izgatavojami ar zīmējumiem no proletāriskās dzīves.
Kad vēl bija jauns
Bērnībā (aptuveni pirms 30 gadiem), es — no parastās Vecmīlgrāvja piecstāvu blokmājas — ļoti apskaudu vecāku draugu bērnus, kuri dzīvoja Ķengaraga deviņstāvu mājā. Tajā ar ceriņkrāsas vidu. Un ar liftu! Šķita, ka visa māja smaržo pēc importa, ka kaut kur tuvumā jābūt botām, banāniem un kubikam/rubikam. Profesors Jānis Krastiņš skaidro, ka senākā apbūve Ķengaragā ir no 1961.gada. Mana sapņu māja, izrādās, ir 467.sērijas ēka, ko sāka būvēt starp Maskavas ielu un dzelzceļu. 60.gadu beigās Ķengaragā sāka celt arī 9 vai 12 stāvu sarkanu ķieģeļu dzīvojamās ēkas. Arī Renāte Bāliņa dzīvi atceras "padomju cilvēka sapni par jaunu dzīvokli". Kā šodien viņa atminas, kā ar brāli pirmo reizi divatā braukuši uz jauno dzīvokli, kā slēguši vaļā dubultās durvis, kā izvēlējušies istabas… "Viss tīrs, plašs! Es vēl tagad to smaržu atceros," saka Renāte. Prieki beigušies drīz: "Istabas, lai arī četras, bija ļoti maziņas. Dzīvoklis bija nenormāli nekvalitatīvs. Salām briesmīgi." Pēc lielākām lietavām viņas istabā bijusi ūdens kārta pāris centimetru augstumā, pirmajā mirklī nobiedējot meiteni, vai nav apslapinājusies. Vaicāta, kas viņai visvairāk pietrūkst Ķengaraga labiekārtojumā, Renāte atbild, ka brauc te kā uz mājām, daudz apkārt nestaigā un nevērtē. Nesen gar Daugavu ierīkoto veloceliņu, pa kuru var staigāt, neriskējot izmežģīt potītes (salīdzinājumā ar vēl neasfaltēto promenādes daļu), viņa vēl nemaz nebija pamanījusi. Renātei ļoti patīk Ķengarags pavasarī, bet pietrūkst vietējo draugu, ar kuriem "varētu iziet ārā, kaut kur pasēdēt un izdzert kādu glāzi vīna". Centra draugus neesot viegli atvilināt. Bet, ja atbraukuši, pārsteigumā izsaucas: "Tev jau te kā laukos!" Joprojām prestiži skaitās dzīvot centrā — pārliecināta Renāte, kura savu Ķengaragu smejoties saukā par pāķiem un atzīstas, ka bieži jūtas kā "rajona cilvēks, mazliet bezpersonisks".
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.