Varbūt tā bija nevis līdaka, bet sams, kurus viņš teicās ķeram tik lielus un vēl lielākus turpat pie Rīgas pils, bet viens ir skaidrs: Rīgas ūdeņos mīt varenas zivis. Tik varenas, ka tikai retajam makšķerniekam dodas rokā. Citādi jau pie Rīgas ūdeņiem būtu daudz mazāk brīvu vietu, gan Daugavas, gan Buļļupes, gan Rīgas un Pierīgas ezeru krasti būtu sētin nosēti, un nekādi biezie nespētu viņiem atņemt tauvas joslu. Nē, makšķernieku te nekad nav trūcis, tomēr līdz Latvijas copīgāko vietu piesātinātībai Rīgas krastiem tālu. Te nekad nav tā, ka makšķere būtu jāmet un laukā jāvelk, stingri rēķinoties ar blakus stāvētāja kustībām, pretējā gadījumā riskējot smagi morāli vai fiziski norauties, kā tas ir pie Bauskas vimbu laikā. 70.gados daudz makšķernieku diezgan cieši kopā vienmēr stāvēja Akmens, tolaik Oktobra, tilta Pārdaugavas pusē. Šīs stāvēšanas noslēpumu man nesen atklāja AB dambja malā stāvošā debarkardera Noass pārvaldnieks, gleznotājs Dzintars Zilgalvis: šajā vietā Daugavā atvērās viena no Rīgas kanalizācijas caurulēm. Kad notekūdeņi tika novirzīti uz Rīgas attīrīšanas iekārtām un Daugavā vairs iekšā neplūda, beidzās arī labās copes laiki. Šī nebija vienīgā šāda tipa makšķernieku paradīze Rīgā. Arī tuvāk jūras pusei Daugavā šur tur ieplūda pa kādai rečkai gavnoķečkai, pie kuras pulcējās makšķernieki, kuriem, tāpat kā mūsdienu civilizētajiem copmaņiem, process svarīgāks par rezultātu. Kur viņi lika noķertās zivis, dievs vien zina. Dažs labs pēc tam esot stāstījis, ka dodot kaķim, tikai katru reizi pēc šīm zivīm nākot cits kaķis, dabūjušie vairs nerādoties.Staigā pa ūdeni Atskaitot Vili Vizuli, citi Rīgas makšķernieki ar īpaši lielām zivīm diez ko daudz nevar lepoties. Šo to labu no laivām Daugavā dabū zandartu ķērāji, retumis uz nakts āķiem trāpās pa kādam zutim, arī samam, bet ne lielam. Pie Rīgas hidroelektrostacijas, protams, ir lielie brakoņeru laši, ezeros līdakas un karpas, bet hess un ezeri ir drusku cits stāsts. Īstā cope Rīgā sākas ziemā. Tā tas ir arī šodien. Ne katru gadu Daugava labi aizsalst, taču tajās ziemās, kad tas notiek, kā 2003.gada martā, visi rīdzinieki, prezidentu ieskaitot, ierauga, cik daudz galvaspilsētā makšķernieku. Kad te ienāk vimbu bari, zemledus makšķernieku bari atveido zivju bara konfigurāciju ledus otrā pusē. Daugavā pretī pilij lielie bari tiešām sēž pareti. Lielajai upes straumei ir kāda nelaba īpašība — ja te ielūsti ledū, ir maz cerību izkulties, jo straume parauj līdzi, un tad nabaga ielūzušajam jāgaida, kamēr ledus nokūst, ja vien nenotiek brīnums un viņš nepamanās iznirt kādā citā āliņģī tuvāk jūrai. Tāpēc gandrīz vai drošāk ir sēdēt uz ledus vietās, kur pa vidu ir vaļā kuģu ceļš. Pretī ostai abās Daugavas pusēs ziemās var novērot aizraujošus skatus, kad lielo asaru gribētāji sēž tik tuvu kuģu ceļam, ka brīžos, kad kāds kuģis paiet garām, viss ledus nolīgojas. Otra populāra bļitkošanas vieta ir Buļļupe. Tur ķeras viss, bet īpaši jautra cope ir dienās, kad te ieklīst salaku bars. Šīs pēc gurķiem smaržojošās lašu attālās radinieces atšķirībā no lielākās daļas zivju labi ķeras — nekāda cilvēku bara mīņāšanās un urbšanās virs galvas tās nespēj nobiedēt kā dažubrīd citviet asaru baru. Bet visilgāk uz ledus laikam gan sēž Āgenskalna līcī. Citreiz jau ceriņi taisās ziedēt, bet tur vēl dažs labs pa ūdeni staigā. Ar krupjiem sliktāk Vārdu sakot, zivis Rīgā vēl ir, jo zemūdens faunu Šlesers ar Loginovu vēl nav solījušies pārvietot citā vietā. Salakas, asari, sami un vimbas vēl nav tāds retums kā smilšu krupīši, kuri tagad Latvijā meklējami kā ar uguni, bet, atšķirot J.Siliņa un V.Lamstera 1936.gada Latvijas abiniekus un rāpuļus, ar skumjām lasi, ka smilšu krupis "Rīgā nemaz tik rets nav, kā to parasts domāt. Viņu var sastapt Sarkandaugavā, Iļģuciemā un Ķīšezera apkārtnē, kur J.Siliņš viņu ķēris Meža kapu rajonā un pie Mīlmaņa. Arī Rīgai tuvākā jūrmalas joslā viņš ir atrodams. Man gadījies diezgan bieži to atrast Bolderājā, J.Siliņam Jaunķemeros un Carnikavā. Arī Buļļos un Stirnas ragā tas sastopams." Cerams, ka vismaz makšķerniekiem nepienāks tie laiki, kad par Rīgas zivju bagātību būs jālasa tikai vecās grāmatās.
Rīgas bļitkotājiem īpaši patīk izaicināt likteni
Eju pāri Doma laukumam ar savu līdaku plecos, un aste velkas pa zemi plak!– plak! — šis gleznotāja Viļa Vizuļa makšķernieku stāsts laikam ir iespaidīgākais no tiem, kas saistīti ar copi Rīgas ūdeņos. Tā kā dzirdēju to samērā sen, par visu detaļu precizitāti vairs galvot nevaru. Varbūt zivs bija tik liela, ka Vilis to nevis nesa pār plecu, bet vilka četrrāpus.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.