Trilleris ar kaiju un hammeru

"Vīramāte brauc, jau pēc skaņas atpazīstu," saka Alise, kuru sastopam, rosoties pagalmā. Vakarbuļļos dzīvojot tik maz cilvēku, ka atšķirt savējos un svešos viegli. "Jo īpaši vasarā, kad kāds uz deviņdesmit patešas garām." Peldētgribētāji ignorējot "iebraukt aizliegts" zīmi. Vakarbuļļi ir valsts nozīmes dabas liegums ar palienes pļavām, retām augu un putnu sugām, piemēram, zivju dzenīti. Mantiņas peldēja

Piebrauc mersedess ar Alises vīramāti Sniedzīti. Pie stūres Ojārs Grigorjevs, kurš uzsver: "Esmu latvietis, lai arī pēc uzvārda tā neizklausās. Dzimis rītabuļļenieks. Kas te tāds labs? Daba laba." Ojārs negribētu dzīvot citur, jo tuvu mežs, divas upes un jūra. Vai tad vakarbuļļeniekiem, kuri cieš no plūdiem, maz patīk ūdens? "Un kā vēl! Peldamies, makšķerējam. Kāds līnīt"s ar" te ir. Vētras — tad gan te iet vaļā." Upe sētā "pārliecinoši" ienākusi 1969.gadā un kādos Ziemassvētkos paviesojusies arī istabā. "Bērni jau gulēja, es vēl ne. Skatos, uzpeld mantiņas, kas karājas eglītes pirmajos zaros. Nogrimst. Pēc mirkļa jau sāk peldēt nākamais zars. Kad tika līdz trešajam, ņēmu bērnus opā un nesu uz bēniņiem," — tā Ojārs.

Sarunā iesaistās Sniedzīte. "Vai tiešām tik grūti pacelt krastmalu, un viss būtu kārtībā," viņa stāsta, ka jau vairākkārt rakstījusi Rīgas domei (RD) un vienubrīd pat plānots to darīt, taču viss noklusis. Mīnuss esot arī trakie odi un tumšās ielas. Bērnus, kuri mācās otrajā maiņā, vecāki gaida pie autobusa ar kabatas lukturīšiem.

Vakarbuļļos jaunu apbūvi nemana. Pirms pāris gadiem kāds privātīpašnieks bija iecerējis būvēt 1—3 stāvu rindu mājas. Inita Bērtule, RD vides departamenta pārstāve, stāsta, ka toreiz noprotestēts un arī patlaban. Pēc būvvaldes datiem, Vakarbuļļi kā dzīvesvieta nav iekārojami. Vienīgā plānotā kustība esot pieturas asfaltētā laukuma pārveide par stāvlaukumu, lai atpūtnieki varētu atstāt automašīnas. Padzirdot, ka iedzīvotāji raizējas par tumsu un slikto ceļu, ierēdņu attieksme lielākoties ir šāda: ja dzīvojat nomalē, tad ar to jārēķinās — vispirms taču tīrīs lielās ielas.

Ziepes lielas

Kādā sētā skatu saista melns hammers un koši tērpusies kundze, kura griež ābeļu zarus. Hārdija. Kad vaicāju par dzīvi Vakarbuļļos, Hārdija Strazdiņa "iemet" teju vai trillerī, pastāstot kādu atgadījumu. "Ik pa laikam te mēdz atstāt suņus. No patversmes brauc pakaļ, taču ne visus var noķert. Vienu vakaru dzirdēju, ka suņi trako. Gāju uz mežu. Suņi aplenkuši alneni! Sāku tā kliegt, ka izbijās gan suņi, gan alnene un aizbēga. Bet kaut kas pie zemes ausis kustināja. Ieskatījos — alnēni! Tikko dzimuši. Nevaru taču tā atstāt! Ņēmu klēpī un nesu katru pa gabaliņam līdz ceļam. Smagi! Balsoju mašīnas, neturēja. Piestāja autobuss. Šoferim ģīmis izstiepās: sieviete dzeltenos dārza cimdos, zilos gumijniekos un klēpī divi aļņi. Labi, ka kaimiņš brauca. Iekrāvām kraislerā, sazvanījām zoodārzu. Alnēni gan tikai desmit dienas nodzīvoja." Hardija teic, ka ar meža zvēriem jārēķinās vairāk nekā ar plūdiem, jo nesen sesks nokodis pāris vistu. Ziemā vistas dzīvo siltumnīcā. Arī Čiepa — kaija, kuru Hārdija atrada ievainotu. "Mēs ejam vannā, skatāmies televizoru. Un spoguļojamies," viņa izlaiž kaiju no siltumnīcas, un putns aizklibo pie spoguļa. Ieraudzījis atspulgu, sāk "runāties". "Čiepa stundām var pētīt sevi vai to "otru", kas skatās pretim." Paspoguļoties jau var arī spožajā autiņā! Kam tas spožais autiņš? Hārdija Strazdiņa labdabīgi atmet ar roku. "Ziepes lielas. Mēs esam tie "laimīgie", ko pa televizoru rāda. Kredīts. Un tieši vēl čēpē ar darbu sanāca. Pārdot ar nevar. Nepērk."

Vakarbuļļeniekus Hārdija dēvē par aborigēniem, jo daļa iedzīvotāju te esot radi. "Ko atveda, to precēja," viņa smej. Senāk lielākoties satiksme notikusi ar zvejas laivām vai pa ledu. Reiz ziemā viņa ar volgu pa ledu aizbraukusi uz Jūrmalu. "Nē, vīrs gan nav no Buļļiem," Hārdija smej.

Vakarbulli.lv ir aptauja: vai zināt, kur atrodas Vakarbuļļi? Vaicāju vakarbuļļeniekam Mārtiņam, kurš lapu administrē, kāda ir tipiskā atbilde. Jā, esmu tur bijis, — atbildējuši 56,9%. Tiem, teju 16%, kuri par Vakarbuļļiem nezinot neko, varētu īsi teikt: vieta, kur ir miers. Ne velti kāds suns, ieraudzījis mani, sāka traki joņot uz sētas pusi, lai aprietu, taču pa ceļam paklupa, apmeta kūleni un sapinās sevī. Un, ja nu grēku plūdos vajadzētu kāpt uz Noasa šķirsta, Vakarbuļļu mežā atrastos arī pa stirnu un sesku pārim.