Tiesa, tolaik Putins Krievijā vēl nebija nācis pie varas, kur nu vēl paguvis PSRS sabrukumu nosaukt par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu, tāpēc arī Rīgā 9. maijs vēl nebija izvērties tādā masu pasākumā, kāds tas ir pēdējos gadus, un reakcija no Krievijas puses par mēģinājumu uzspridzināt Uzvaras pieminekli bija drīzāk formāla. Arī Latvijā sabiedrību un Dienu tobrīd vairāk nekā pieminekļa spridzināšana uztrauca Haritonova atbrīvošana tiesas zālē un briestošā politiskā krīze.
"Naktī uz piektdienu sprādzienā stipri bojāts Uzvaras piemineklis Rīgā. Bojā gājis nenoskaidrots cilvēks," 1997. gada 7. jūnija Dienas pirmajā lapā vēstīja Edgars Galzons un Juris Tihonovs. "Iekšlietu ministrijas preses centrs ziņo, ka sprādziens pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā noticis piektdien pulksten 0.50. Notikuma vietā konstatēts, ka eksplozijā bojāts pieminekļa malu mūrējums 5 metru augstumā, telpu apšuvums un bruģis ap pieminekli. Tuvumā esošajām mājām sprādziena vilnis izsitis logus. Speciālisti noskaidrojuši, ka noziedznieks izmantojis sprāgstvielu, kas līdzinoties ap 10–20 kg trotila. Iespējams, bandīts izmantojis tālvadības mehānismu.
No rīta, attīrot gruvešus, policisti pie pieminekļa un tā apkārtnē atraduši pagaidām nenoskaidrota cilvēka ķermeņa daļas. Vēl nevarot apgalvot, vai bojā gājis pats spridzinātājs.
Dienas rīcībā ir nonākusi neoficiāla informācija, ka liecinieki neilgi pēc sprādziena esot redzējuši, kā aizskrien kāds cilvēks. Policijai esot zināmi vairāki fakti, kas varētu palīdzēt šo personu atrast. Turklāt netālu no pieminekļa policijas darbinieki atraduši tālvadības pultij līdzīgu priekšmetu, ar kuru, iespējams, bumba ir iedarbināta.
Iekšlietu ministrijas preses centra vadītājs Normunds Beļskis Dienai izteicās, ka iekšlietu ministrs Dainis Turlais šo noziegumu nosoda un vērtē kā politiska terora aktu – neatkarīgi no tā, vai to organizējusi viena persona vai arī personu grupa. Krievijas vēstnieks Aleksandrs Udaļcovs pēc Dienas lūguma atsūtītā paziņojumā pauž viedokli, ka sprādziens izraisot dziļu sašutumu."
Diena bija paguvusi aptaujāt arī cilvēkus ielās, vaicājot, vai viņus satrauc pieminekļu spridzināšana. Pensionārs Grigorijs Žohovs atgādināja, ka padomju laikā neviens nav spridzinājis Brīvības pieminekli. Žurnālists Andris Bergmanis sprādzienu uzskatīja par krievu specdienestu provokāciju un piebilda, ka sprādzienā cietis arī viņa suns. Mūziķis Vilnis Siliņš notikumu vērtēja kā politisku lietu "ne mūsu labā. Apšaubu, ka to izdarījuši latvieši – tad spridzinātu tā, lai piemineklis nogāztos".
Nākamā ziņa pieminekļa lietā Dienā parādījās 10. jūnijā, un tās virsraksts vēstīja: Pieminekļa pakājē atrod divu cilvēku mirstīgās atliekas. "Spriežot pēc notikuma vietā atrastajām dokumentu atliekām, bojāgājušie savulaik ir bijuši aizsargu organizācijas biedri. Iespējams, sprādziena brīdī pie pieminekļa bijis vēl viens cilvēks. Patlaban tiek noskaidrots, kāpēc sprādziens noticis – vai nu bumba sprāgusi pirms paredzētā laika, vai arī kāda trešā persona abus bijušos aizsargus uzspridzinājusi. Kā Dienai kļuvis zināms, bumba eksplodējusi rokās vienam no bijušajiem aizsargiem un viņš nav paspējis to pareizi novietot, speciālisti lēš, ka ar tik daudz trotila pieminekli varētu iznīcināt pilnībā."
12. jūnijā Diena ziņoja par Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa izteikto nosodījumu par sprādzienu pie Uzvaras pieminekļa – tas esot bijis "izaicinošs mēģinājums saasināt Latvijas starptautiskās attiecības un graut valsts prestižu". SAB direktors Lainis Kamaldiņš precizēja sprāgstvielu – tā esot bijusi par trotilu daudz spēcīgākā plastikāta sprāgstviela. Latvijas Aizsargu organizācijas priekšnieks Jānis Rība Dienai pastāstīja, ka viens no bojāgājušajiem, Valdis Raups, ir bijis organizācijas biedrs, taču pirms pusotra gada izslēgts, jo lauzis aizsargu zvērestu, Maskavas uzdevumā grāvis Aizsargu organizāciju un izdarījis smagu noziegumu – izspiedis naudu. Lainis Kamaldiņš savukārt Dienai apstiprināja, ka abi bojāgājušie ir mēģinājuši iestāties Zemessardzē. "Zemessardzes ārējo sakaru dienestā Dienai šo ziņu gan noliedza."
Vēlāk noskaidrojās, ka abi bojāgājušie, Raups un Aivars Vīksniņš, kā arī trešais, Juris Rečs, bijuši 1995. gadā dibinātā Pērkoņkrusta biedri. Viņš un vēl vairāki citi stājās tiesas priekšā. Tikmēr Latvijas sabiedrība joprojām diskutē, kā sadzīvot ar Latvijas okupāciju slavinošu pieminekli. Tā kā spridzināšana ir barbariska rīcība, labāk tiešām būtu blakus uzcelt idejiski līdzvērtīgu monumentu, proti, brašajiem vērmahta karavīriem, kuri, 1941. gada vasarā patriekdami Sarkano armiju no Latvijas, izglāba latviešus no nākamajām staļiniskajām deportācijām, tātad no čečenu un Krimas tatāru likteņa.
andis
reptilis
tas nav vienīgais