Ceturtdien, dienu pēc tam, kad opozīcijā esošais Apvienotais saraksts (AS) aicināja premjeri Eviku Siliņu (JV) nomainīt aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie), Progresīvie izplatīja paziņojumu, ka, citēju, "jebkurš Progresīvo ministrs ir koalīcijas stabilitātes jautājums". Es to nolasu kā skaidru tekstu "atlaidiet kādu no mūsu ministriem (šajā gadījumā Sprūdu vai Briškenu), un mēs vispār iziesim no šīs valdības". Vai piekrītat?
Es domāju, ka neapšaubāmi. Tas ir saprotami – ja pie tik trauslas koalīcijas ar tik nelielu balsu vairākumu nepārtraukti tiek runāts tikai par vienas koalīcijas partijas, lai arī koalīcijas "mazāko brāļu", ministriem, tad neapšaubāmi viņiem ir, par ko uztraukties – tas ir acīmredzami. Acīmredzami, ka koalīcijas labāk sadarboties spējīgais kodols ir Jaunā Vienotība (JV) un ZZS, jo tur neizskatās, ka būtu lielas domstarpības, ir tikai neliela ZZS spēle uz savu publiku, īpaši jau no ekonomikas ministra Viktora Valaiņa puses. Savukārt pret Progresīvajiem ir vērsta šī kritika, bieži vien pamatota, bet acīmredzami uz vienu partiju vērsta, un viņi kā koalīcijas spēlētājs cenšas sevi aizsargāt – tas ir loģiski.
Mani interesē premjeres taktika, jo tas, ko viņa dara, ir – burtiski pārrullē ar ceļa rulli Progresīvo ministriem – satiksmes ministram Kasparam Briškenam Rail Baltica risinājumam dod termiņu līdz budžeta pieņemšanai, un gaisā paliek karājamies jautājums, vai pēc tam būs demisijas pieprasījums, par Sprūdu intervijā žurnālam Ir pasaka, ka Aizsardzības ministrija viņam tikusi uzdāvināta. Es nesaku, ka nepamatoti, bet nelīdzsvaroti gan, ja domā par iekšējo komfortu koalīcijā.
Loģika tur, manuprāt, ir ļoti vienkārša – paskatāmies uz Saeimas sastāvu, partiju balsu skaitu, un ko mēs iegūstam? Nu, tie Progresīvie ir tāds pelēks zvirbulis visā tajā. Ar savu ideju, bet ar skaidri kreisi liberāliem uzstādījumiem, kas lielai daļai nepatīk, man tajā skaitā. Savukārt tie, kuri šobrīd ir opozīcijā, Nacionālā apvienība (NA) un AS, ir tomēr vairāk vai mazāk, bet konservatīvas partijas, līdzīgas kā ZZS, kas ļoti pat piestāvētu kaut kādā nākotnes koalīcijā. Tādēļ tikai loģiski – ja visticamākais vispār ir saruna par kaut kādām šāda veida nopietnām kustībām, koalīcija varētu veidoties līdzīga tai, kāda bija Krišjāņa Kariņa pirmajā valdībā, un, visticamāk, Progresīvo tur nebūtu, bet būtu vai nu AS, vai abi divi – AS un NA – kopā. Tad balsu būtu vairāk un lēmumus varētu pieņemt drošāk.
Ja vispār ir tāda sajūta, ka koalīcijā kaut kas ir jāmaina, šis būtu loģisks virziens, kurā skatīties. Tas, ka AS ļoti vēlas nonākt koalīcijā, es domāju, nav nekāds noslēpums, pie tam ilgstoši jau. Viņu problēma ir, ka viņi ir iekšēji sašķelti un arī viņos ir dažādas grupas, kas dažādi uz to raugās.
Vienotībai noteikti nevajag nestabilitāti, līdz ar to, ja viņai būs iespēja kaut kā tomēr saprātīgi turpināt sadarbību ar Progresīvajiem, domāju, tā arī būs. Savukārt alternatīva, manuprāt, ir tikai šāda, kā aprakstīju. Šāda vairāk centriski labēja, konservatīva koalīcija būtu daudz dabīgāka, jo visi tie jautājumi, kas saistās ar cilvēktiesībām – Stambulas konvenciju un viendzimuma pāru attiecībām –, ir pieņemti, līdz ar to Progresīvo atbalsts vairs nav ļoti nozīmīgs un Vienotībai ir pilnīgi vienalga, kas ir viņas partneri saimnieciskos jautājumos, drīzāk pat otrādi – tie partneri, kas šobrīd ir opozīcijā, pat būtu ērtāki.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena otrdienas, 12. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00