Behmane uzskata, ka atstādināta nepamatoti; taisnību meklēs tiesā

Baidos pārāk sapriecāties, tfu, tfu,tfu, bet es arī tā domāju.

Jā, Igauniju varētu ņemt par piemēru dažādās sfērās, bet kompensējamo zāļu sistēmā tur brīnumus diez vai izdotos ieraudzīt. Lielāks budžets, kas ļauj kompensēt vairāk un lielākam pacientu lokam. Latvijas problēma ar kompensējamajām zālēm neslēpjas sistēmas nepilnībās. Mums gluži vienkārši nav tik daudz naudas, lai samazinot atvēlēto budžetu pie nepārtraukti augoša pacientu skaita pietiktu viss un visiem... Tā ir diezgan vienkārša patiesība, ko neviens tā īsti atklāti negrib atzīt.

Vislielākā netaisnība ir, ka mūs zāles izmaksā daudz vairāk kā citur ES. Un tas pasliktina katras ģimenes situāciju, kur bērns ir saaukstējies, bet par cilvēkiem, kuriem jālieto medikamenti ikdienā var vispār nerunāt. Es saprotu, ka mēs esam mazs tirgus, bet ne jau tādas cenu atšķirības. Tas tikai liecina, ka citās valstīs ierēdņi spēj pretoties zāļu tirgotāju spiedienam, bet mūsējie nespēj. Ja nespēj, tad lai nāk vietā tie, kuri var un grib. Ja zāles būs lētākas, tad tās varēs atļauties apgādāt vairāk pacientus, loģiski, vai ne tā?

Taisnība par tām nozarēm un taisnība par cīņu farmācijas nozarē, bet attiecībā uz pacientu te ir viens cits ļoti būtisks moments, kas ir pašos pamatos jāsaprot. Tai mirklī, kad mēs runājam par valsts piešķirtu naudu zāļu iegādes izdevumu kompensēšanai pacientiem un tās menedžēšanu, vienīgais veids, kā to efektīvi paveikt, ir ņemot talkā tādu zinātni kā farmakoekonomika. Un tā NAV un NEBŪS humāna zinātne!!! Tie ir tīri ekonomiski aprēķini ņemot vērā daudzus faktorus un te nav vietas žēlumam, līdzcietībai un tādām lietām, BET tā rezultāt mēs iegūstam to, ka ar esošajiem līdzekļiem tiek panākts maksimāls efekts no Valsts pozīcijas raugoties un tas ir efekts populācijas, sabiedrības līmenī, nevis individuāla pacienta līmenī. Ar šādu pieeju mēs varam cerēt uz situācijas uzlabošanos ilgtermiņā populācijas līmenī. Tas, kas šobrīd notiek Latvijā ir "spēlēšana uz jūtām" attiecībā uz onkoloģijas pacientiem u.c. smagiem pacientiem, kuru ārstēšanas izmaksas ir astronomiskas, bet ieguvums sabiedrības līmenī tikpat kā nav vispār. Jā, protams, ģimenes līmenī tā ir traģēdija, ja cilvēkam nav naudas zālēm un viņš aiziet pāragri, bet valsts līmenī traģēdija ir fakts, ka dāvājot vienam dažas nedēļas vai mēnešu dzīves, mēs iespējams upurējam desmitiem cilvēku darbaspējas un uzkraujam viņu aprūpes izmaksas uz atlikušo nodokļu maksātāju pleciem.

Stipri šaubos vai pacientu viedoklis ir tāds pats kā Jums. Vairumam katrs lats, ko valsts var kompensēt ir būtisks atbalsts, jo par to latu var nopirkt ēdienu teju vai vairākām dienām (skarbi, bet fakts).

Sāksim ar to, ka Bārzdiņš nevis Bārdiņš. Ļoti labi zinu, kur strādājis, bet tas, ka kāds ir strādājis nozarē a priori nenozīmē, ka kaut ko arī no tā visa saprot. Bet man jau liekas, ka ne par to ir stāsts šoreiz. Vienmēr un visur paņēmiens ar "vainīgā atrašanu" un vadības nomaiņu ir bijis vismazāk darbietilpīgais veids, kā imitēt darbu. Cik nu ir bijusi savā mūžā līdz šim vajadzība seko līdzi notiekošajam Veselības ministrijā, nevienu mirkli nav radies iespaids, ka tur ir kāds ar stingru godaprātu un stingru mugurkaulu vienlaicīgi...

J, Tu zini, ka Bārdiņš pats ir strādājis farmācijas nozarē - viņš jau, nu, saprot gan no šīs jomas gana daudz.

Tie, kam veselības aprūpe tiešām rūp (pirmkārt civilizēto valstu iedzīvotāji), ja sen ir konstatējuši, ka budžetu posta, ne jau dārgās zāles, kas ir vajadzīgas ļoti nelielai pacientu daļai, bet pirmkārt sliktie ieradumi (piem., 3/4 visu pārstādīto nieru pārstāda II tipa diabēta dēļ) plus ielaistas slimības (piem., dāmas neiet pie ginekologa, līdz elementāri (elementārāk kā apendicīts), ārstējamais dzemdes kakla vēzis, ir kļuvis par lielu problēmu)!

Kāpēc nestrādā aptiekā , ja esi tik gudra ?

Bet neviens jau neapgalvo, ka jāapmaksā vien jods un aspirīns, bet to taču tu nenoliegsi, ka pārdale ir ārkārtīgi negodīga- vieniem tiek visdārgākie medikamenti, bet citiem jāpārtiek no aktivētās oglītes. Tiek norādīts uz to, ka ir jābūt saprātīgai mērenībai.

Protams, ka mūsēji ir pēdēja vietā, ja, piemēram, Lielbritānija par vienu summu var iepirkt zāles trijiem cilvēkiem, bet pie mums vienam. Loģiski, ka mūsēja ārstēšana ir 3x neefektīvāka. Un tādēļ ir jāpadzen gan Behmane, gan iestādes jāapvieno un jāoptimizē.

Nezin kāpēc daudzas "vecās" zāles ir efektīvākas par visu to gūzmu, ko mums šobrīd grib iebarot: jo vairāk, jo kādam labāk!