Lieta tāda, ka radušās bažas par atsevišķu koalīcijas partneru PAREIZO IZPRATNI. Proti, vadošās partijas politiķi/es izrāda savlaicīgas, mātišķas rūpes, lai neapzinīgāki partneri nesadomātu apmeklēt jau nākamā gada 16. marta pasākumus. Ziņots, ka ar viņiem, domājot Nacionālās apvienības pārstāvjus, "tiks izvestas pārrunas". Aizgājušajā pavasarī pārrunas nekur neesot vestas un uzreiz daži zaudējuši orientāciju, ministrs Cilinskis pat devies šai pārgājienā, raisot neizpratni un sapīkumu draudzīgo valstu draugos.
Problēmas un galvassāpes ar tādiem partneriem - bez pārrunām viņi ne zina, ne saprot, kas un kā jādara. Turklāt nekas daudz tak netiek prasīts. Par 9. maiju, piemēram, ne vārda. Ejiet un piedalieties. Vai atkal par to sarkanarmijas desantnieku dzeršanu - lūdzu! Brīvi cilvēki brīvā valstī. Un mēs jau nemaz negribam kaut kā voluntāri aizliegt, nebūt nē. Tam nolūkam ir pārrunas, kurās tad nonāksim pie kopsaucēja 16. marta gadījumā. Pie PAREIZĀ kopsaucēja.
Gribētos iztēloties, kā tad tās pārrunas notiks. Nu, piemēram, nacionāļi, bikli sasēdušies solos, tad nāk S vai Ā kundze ar respektabliem konsultantiem. Visi pieceļas, korī padod labdienu. Pēc īsa ievada par tekošo momentu un gaidāmo Eiropas prezidentēšanu konsultanti labā angļu valodā (kādā būtu jārunā visiem Latvijas ļaudīm) nolasa lekciju Ko nezinām par 16. martu?. Klausītāju rindās jautājumi un izbrīna saucieni - Ko jūs sakāt?! Vai tiešām tā?! Būtu es to zinājis! Es arī, es arī, es arī…! Noslēgumā visi paraksta memorandu, kurā apņemas nekur un nekādā veidā, ne kopumā un ne pa daļām nepiedalīties attiecīgā datuma notikumos. Izskan pat aicinājumi 16. martu no kalendāra izņemt vispār (vismaz Latvijas prezidentūras laikā). Konsultanti tomēr norāda, ka tas nav atrunāts direktīvās. Vairāki apņemas publicēt esejas, kurās tēlaini aprakstītu drūmo maldu ceļu un dziedinošo atgriešanos pie patiesības avotiem. Aizkustinājuma asaras un ziedi. Pat daudz pieredzējušie konsultanti nespēj apslēpt saviļņojumu.
Protams, iespējams arī otrs scenārijs. Riska grupu sapulcina kāda gaiteņa stūrī un «lielās meitenes» sazvērnieciskos čukstos vēstī, ka īstenībā jau arī viņas atbalstot un saprotot, pašām rados gadījies un visu cieņu… diemžēl starp Eiropas draugiem esot daži, piedodiet, pastulbi vai maldināti, kas to lai zina… ar tiem gan tiekot intensīvi strādāts, bet vēl nu nevarot teikt, ka izdevies. Un tie otrie, tie pustrakie no austrumiem, tik to vien gaidot. Nekādā ziņā nevarot dot pamatu provokācijām. Jo, kad neviens 16-tajā datumā pie pieminekļa neiešot, šie būšot tik dusmīgi, tik dusmīgi, ka no dusmošanās pārsprāgšot, vietas ieņemšot mērenāki spēki, tūlīt vilkšot no Ukrainas prom zaldātus, nākšot atvainoties, likšot visiem mācīties latviešu valodu. Un tas viss tikai tāpēc, ka mēs bijām stingri un nesatricināmi savā 16. marta neiešanā.
Iespējami vēl kādi citi 16. marta pārrunu scenāriji. Lūk, arī Bundžu Jānis jau savu piedāvājumu gandrīz pabeidzis. Paliek neskaidrs vēl tikai viens jautājums - kurai pusei šādas pārrunas apkaunojošākas - tiem, kuri pārrunā, vai tiem, ar kuriem pārrunā?
*ļoti neatkarīgs konsultants