Nemanāmi, bet finanšu un likviditātes krīze ir pāraugusi plaša mēroga parāda krīzē un strauji mazinājusies ticība eiro sistēmas uzbūvei. Pēc 2007. gada vasaras sākotnējā hipotēkas sabrukuma ASV ekonomikai bija raksturīgs vājš, tomēr pozitīvs IKP pieaugums, kas izvērsās par dziļu lejupslīdi tikai apmēram pēc gada ar bankas „Lehman Brothers” bankrotu. Bija valstis, kas izrādīja pietiekamu elastību un vairoja uzskatu par Rietumeiropas saistības neesamību ar ASV ekonomiku. Problēmas auga augumā un pasaules tirdzniecību paralizēja finanšu krīze, bet lejupslīde sinhroni pārņēma lielāko daļu pasaules. Pašlaik ASV ekonomikas rādītāji uzrāda lejupslīdes pazīmes. Novērojumi liecina, ka situācijā, kad IKP pieaugums samazinās līdz pašreizējam zemajam līmenim, proti, 1,6 procentiem, parasti veidojas lejupvērsta lejupslīdes spirāle ar bezdarba pieaugumu. Tas savukārt pastiprina negatīvo dinamiku. SEB bankas ASV recesijas indikators, kas apkopo daudzus makro un finanšu mainīgos lielumus, norāda uz augstu lejupslīdes iespējamību. Tomēr šis indikators var arī pārvērtēt lejupslīdes risku, jo lielā mērā balstās uz noskaņojuma vērtējumiem. Pašreizējos apstākļos atšķirības starp šiem un cietajiem datiem, iespējams, ir lielāka nekā parasti.
Iespējamie risinājumi pasaules ekonomikas glābšanai ir ierobežoti. Taču vienlaicīga budžeta izdevumu samazināšana var izaugsmi apslāpēt daudz lielākā mērā nekā patlaban varam gaidīt, it īpaši, ja šādas apņemšanās netiek uztvertas kā uzticamas un ilgtspējīgas. Tomēr tālāks parāda pieaugums rada uzticamības tālāku eroziju, kas draud ar smagām sekām. Jau patlaban vairākas valstis spiestas cīnīties ar pieaugošām izmaksām parāda apkalpošanai, jo to uzticamība investoru acīs ir izplēnējusi. Patlaban viens no nopietnākajiem lejupslīdes riskiem ir banku sistēmas stabilitāte, kuras darbības traucējumi var raisīt finanšu resursu pieejamības ierobežojumus ražojošajiem uzņēmumiem. Situācija banku sektorā turpina būt nopietna, turpretim industriālie uzņēmumi ir finansiāli elastīgāki nekā 2008. gadā.
Tomēr citi būtiski faktori padara lejupslīdi mazāk ticamu. Ekonomikas cikliskās nozares, kas parasti izraisa lielāko pieprasījuma sarukumu lejupslīdes laikā, jau ir piedzīvojušas ļoti dziļu kritumu. Piemēram, investīciju līmenis ASV ir rekordzems. Privātā dzīvojamā sektora būvniecības apjoms ir pazeminājies no vairāk nekā 6 procentiem no IKP līdz nedaudz vairāk kā 2 procentiem. Turklāt strauji turpina mazināties privātā parāda līmenis. Parādu attiecība pret rīcībā esošajiem līdzekļiem ir mazinājusies no 135 līdz 119 procentiem. Pašreizējā mājsaimniecību ietaupījuma likme ir apmēram 5 procenti, kas norāda uz tālāku parāda krišanos. Vērtējot pēc, piemēram, mājokļu cenu samazinājuma, līdzsvarots parādu līmenis varētu tikt sasniegts 3 līdz 4 gadu laikā. Arī industriālo uzņēmumu, it īpaši ASV, spēcīgās bilances mazina lejupslīdes iespējamību. Turklāt ASV banku un kredīta tirgus atšķiras no tā, kāds tas bija 2008. gadā. Kredīta pieejamības sarukums, kas apslāpētu investīciju aktivitāti un sekmētu vērienīgu pasūtījumu atcelšanu, nešķiet ticams, it īpaši ASV. Smagā 2008. gada pieredze ir devusi mācību un centrālās bankas būs gatavas reaģēt, ja finanšu sistēmā pēkšņi radīsies likviditātes problēmas. Jāsecina, ka recesijas riski ir pietiekami nopietni, tomēr tās iestāšanās iespējamība ir mazāka. Patlaban ir izšķirīgs laiks, kad pieņemtie lēmumi noteiks tālāko notikumu gaitu.
Latvijas ekonomika krīzes laikā ir kļuvusi sabalansētāka un konkurētspējīgāka. Tas nozīmē, ka arī izturīgāka pret iespējamiem satricinājumiem. Situācija, kāda šobrīd ir vērojama ASV un eirozonā norāda, ka pasaules ekonomika turpinās virzīties pāri bezdibenim pāri vaļīgi nostieptais virvei. Uzkrātais problēmu mērogs liek ļoti piesardzīgi skatīties arī nākotnē, kamēr tiks atrasti un panākti ilgtspējīgi risinājumi. Tādēļ jārēķinās, ka tuvākos piecus gadus pasaules ekonomikā sagaida vāja un nenoteiktības un nervozitātes pilna izaugsme, kas pie vismazākā nepārdomāta soļa draud ar nepatikšanām arī mūsu ekonomikai. Tādēļ, lai kā arī negribētos, šo realitāti ignorēt nedrīkst. To jāņem vērā gan valdībai veidojot ne tikai nākamā gada budžetu, bet visu turpmāko valsts attīstības stratēģiju, gan sabiedrībai veidojot savas gaidas. Atsevišķu politiķu aicinājumi atlikt budžeta deficītu samazināšanu un audzēt parādu var mums maksāt nesamērīgu cenu salīdzinājumā ar pašreizējām grūtībām. Jāizprot, ka vieglums ar kādu attīstījās ekonomika un auga labklājība straujās izaugsmes gados tik drīz neatgriezīsies.