Čakša: Nevar visu gribēt uzreiz, ir jāvienojas par prioritātēm

Kāds laiciņš pagājis, kopš jums ir iespēja no malas vērot veselības jomā notiekošo. Kā izskatās?

Sarežģīti. Tiešām liels prieks, ka tiek turpinātas ļoti daudzas iestrādes, kuras bija iesāktas. Bet tas, kas ir sarežģīti, – skatīties, kādā veidā varētu nonākt budžetā pie tā finanšu apjoma, kas ir nepieciešams veselības aprūpei. Jo atalgojuma pieaugums nedrīkst apstāties. Algas pielikums ir mainījis iekšējo sajūtu, cilvēki sākuši noticēt, ka tas varētu turpināties.

Otra lieta – domāju, ka daudz sparīgāk, striktāk būtu jāiet uz pakalpojumu sniegšanas plašumu. Ir Pasaules Bankas pētījums, kas skaidri parāda, ka mēs esam ļoti izkliedēti valstī kopumā, tas nozīmē, ka ir vietas, kur ir ļoti maz cilvēku, bet pakalpojumu apjoms ir tikpat liels kā vietās, kur ir ļoti daudz cilvēku. Pat tā, ka tur, kur ir maz cilvēku, pakalpojumu apjoms, iespējams, ir lielāks, bet tur, kur ir daudz cilvēku, tas, iespējams, ir mazāks, līdz ar to joprojām turpinās ārstu braukāšana. Man ir zināmi daži piemēri, kad ārsts katru dienu strādā citā pilsētā.

Visur tāds speciālists vajadzīgs, taču uz nepilnu slodzi?

Tieši tā! Zināmā mērā viņš ir pārguris no tā, ka visu laiku braukā – reizēm vienas dienas laikā pat uz divām pilsētām – tā vietā, lai vienā pieņemšanā apkalpotu tiešām ļoti daudz cilvēku.

Jāpierod, ka speciālistiem jābūt daudz mobilākiem, jo slimniekiem ir vēl mazākas iespējas pārvietoties.

Taisnība. Vienkārši tad tā arī precīzi ir jāplāno. Tas, ko es gribu teikt, – pēc būtības tirgus šobrīd jau ir izdarījis ļoti daudz mūsu vietā. Tas, kas tagad būtu jāskatās, ir, kā tirgus to ir izkārtojis, ņemot vērā, ka veselības aprūpē tirgus principi nevar darboties klasiskā veidā, jo ir ierobežojumi no valsts puses.

Ar kvotām?

Kvotas attiecas uz naudas daudzumu. Bet te stāsts ir par to, kādi ir pakalpojumi, cik ārstam par tiem maksā, lai pakalpojumi būtu pieejami cilvēkam. Ja tirgus būtu neierobežots, situācijā, ja mums ir viens vai divi kādas jomas ārsti, pakalpojums būtu tik dārgs, ka pacientiem nebūtu pieejams, tāpēc valsts to regulē.

Līdzīgi ir ar algām. Tirgus šobrīd ļoti skaidri parāda, ka tāda profesija kā anesteziologs ir ļoti slikti apmaksāta, jo tas nav ambulatorais darbs, kur algas ir labāk pieaugušas, ņemot vērā, ka ambulatorais darbs kļuva populārs un tur pieauga tarifs. Stacionārā samaksas palielinājums nebija tik ātrs. Plus tas ir darbs, kurā tu nevari nekur piestrādāt, tas ir konkrētā laikā darāms, operācijas mēdz ievilkties, un pie mums vēl nav tādu darba noteikumu kā, teiksim, Skandināvijā, kur, ja operācijas vidū māsai beidzas slodze, viņa mierīgi aiziet un viņas vietā atnāk cita – tur nenotiek nekādas pārstrādes.

Tā var būt tikai lielā mērogā, kur ir iespēja aizvietot.

Jā, bet tas, ko gribēju teikt, – tirgus ļoti skaidri parāda, ka algas pieaugums ir nepieciešams ļoti konkrētām specialitātēm, kurās strādājošo patlaban sāk trūkt. Es teiktu, ka mērķis tagad būtu nevis panākt, ka mazliet ir klāt visiem, bet ļoti precīzi šo finansējumu sadalīt, lai mēs nenonāktu tādā situācijā, kā ziņoja Daugavpils, kura gan ir atrisinājusi to problēmu.

Tātad vajadzīgs arī lielāks valsts regulējums?

Pat nevis regulējums, bet līdzsekojums. Tā varbūt nav tikai šīs dienas problēma – par to runāja arī ministre, stājoties amatā, un ar to es daudz strādāju –, tā ir laba datu izmantošana labiem lēmumiem. Pat ja tev tie dati ir, ne vienmēr šos datus arī tagad izmanto tā, lai lēmumi būtu pietiekami kvalitatīvi. Ko tas nozīmē? Svarīgi sekot līdzi, kā pakalpojumi tiek sniegti, kā pacienti tiek ārstēti. Tas, ko mēs šobrīd redzam, arī mediju telpā, – pacienti atļaujas vairāk sūdzēties par to, ka nav bijusi pietiekami laba ārstēšana, ka tā nav bijusi savlaicīga – un nevis tāpēc, ka garš gaidīšanas laiks, bet varbūt bijušas problēmas ar attieksmi konkrētajā situācijā vai nav bijis pietiekami kompetents ārsts. Ja pacienti sūdzas, jābūt ļoti skaidrai reakcijai, kas sekos, – vienkārši Veselības inspekcijas kontrole vai konkrēti noteikumi arī no Nacionālā veselības dienesta puses, kurš ir naudas dalītājs. Un kā tas var ietekmēt līguma nosacījumus konkrētai ārstniecības iestādei. Vai viņiem ir bažas, ka viņi varētu nedabūt attiecīgo pakalpojumu vispār? Varbūt tad tur uzrodas kāds cits alternatīvs pakalpojumu sniedzējs? Tādā ziņā konkurences līdz galam hospitālajam sektoram nav vispār.

Laukos nekad nebūs konkurences – mazs mērogs, maz cilvēku.

Jā, un tāpēc ir šīs trepes, kad sarežģītie, grūtie pakalpojumi tiek koncentrēti universitātes slimnīcās un tad reģionālajās slimnīcās, savukārt primārajai aprūpei, kas ir ģimenes ārsti, jābūt pēc iespējas tuvāk cilvēkam. Šajā ziņā, es domāju, ļoti svarīga ir reģionālā reforma, par ko šobrīd daudzi runā, – lai nav tā, ka tas miests ir tik mazs, ka tur ģimenes ārstam nesanāk pat prakse.

Vajag administratīvi teritoriālo reformu?

Es uzskatu, ka vajag. Bet es vairāk runātu par efekta vai rezultāta reformu. Tādā ziņā, ka reģionālo slimnīcu izveide ir kaut kas līdzīgs šai administratīvi teritoriālajai reformai. Teiksim, Vidzemes slimnīca, kas ir Valmieras slimnīca, veidojot līgumattiecības ar savā reģionā esošajām mazākām ārstniecības iestādēm, būtībā pārvalda to, kas notiek ārstniecības jomā visā savā Vidzemes teritorijā. Līdz ar to var redzēt, kas ir vairāk vajadzīgs, kas ir mazāk vajadzīgs, ko var darīt Limbažos, Alūksnē, Valkā, vēl kādā citā vietā, lai nebūtu tā, ka vai nu visi skrien uz Valmieru, vai gluži otrādi – mēģina to speciālistu gaiņāt pa visu teritoriju pie katriem pieciem pacientiem. Šobrīd redzams, ka pašregulācija notiek, bet varbūt vajadzīgs vēl kāds papildu instruments, piemēram, atbilstošs finansējuma sadalījums, lai katrā līmenī būtu savi pakalpojumi, bet lai visi sadarbotos savā starpā. Ļoti liela loma šobrīd, es domāju, ir sadarbībai.

Vēl kas – liela daļa pacientu joprojām atrodas slimnīcā nevis ārstniecisku vajadzību dēļ, bet dažādu sociālu faktoru dēļ – vai nu vairs nav piederīgo, vai nav pietiekama finansējuma, lai iegādātos medikamentus. Tā ir papildu slodze, ko veselības aprūpe joprojām nes.

Kā to novērst?

Iespējams, jādomā par to, lai divas jomas būtu kopā – veselība un labklājība. Jā, bažas vienmēr ir par to, ka kāda no jomām cietīs, bet tas jau nenozīmē, ka ir viens ministrs – katrai no šīm jomām vajag savu atbildīgo, bet svarīgi, lai šī ierēdniecība spēj strādāt kopā.

Nenotiek šāda sadarbība?

Kaut kādi gaismas stariņi ir, bet līdz galam nenotiek šī sadarbība.

Daudz, piemēram, runājam par bērniem ar agrīnas attīstības traucējumiem, autisko spektru – tur risinājumi ir tikai labklājības, veselības jomu sadarbībā. Un patiesībā te klāt arī izglītība.

Kā panākt šo sadarbību?

Mēs esam izveidojuši arī darba grupu pie Sociālo un darba lietu komisijas Saeimā. Redzam, ka, kamēr mēs vienkārši runājam, viss liekas labi, bet, tiklīdz tiekam līdz tam brīdim, ka jānofiksē, kurš to varētu darīt un kā mēs varētu sadarboties, ir tāda ļoti strauja raušanās atpakaļ – tas ir mans dārziņš, tas ir mans dārziņš.

Jāpiespiež sadarboties?

Ar varu, man liekas, neko nevar panākt, bet, ja redz, ka tas mērķis ir bērna labāka dzīve un labklājība, un ir tāda vienošanās, ka mēs visi uz to kopā strādājam, tad tas ir vien laika jautājums, kad cilvēki pamazām sāks strādāt kopā. Tikai ļoti svarīgi, lai nav ļoti daudz birokrātisko papīru, kas formāli jāizpilda, lai arī neko nepalīdz. Lai vecāki nebūtu ierauti birokrātijā, arī ierēdņiem nebūtu daudz šīs birokrātijas jāaizpilda, lai tiktu pie rezultāta.

Vēl par reģionu slimnīcām. Nebūtu pareizāk, ja tās būtu valsts slimnīcas, nevis pašvaldību? Tāpat valsts, apmaksājot pakalpojumus, faktiski visu uztur.

Ļoti sarežģīts jautājums. Es esmu domājusi vienā brīdī, ka jā, tām būtu jābūt valsts slimnīcām, bet no otras puses... Tieši tā – pakalpojumu apmaksā valsts un arī lielā mērā visu finansē, jo pakalpojuma cenā ir ietverta arī ēku uzturēšana. Ir atsevišķas pašvaldības, kas vairāk savās slimnīcās investē, un ir, kas salīdzinoši pavisam maz. Bet patiesībā pašvaldība kā labs un gādīgs saimnieks, kā kapitāldaļu turētājs, ļoti daudz varētu izdarīt. Var redzēt, kuri reģioni nekliedz, ka trūkst speciālistu, – tie, kuriem ir atbalsta programmas. Teiksim, nodrošina ar dzīvokli, dzīvesbiedram palīdz sameklēt darbu, pieejams bērnudārzs. Tas nenozīmē, ka tas viss ir jāiedod, – vienkārši svarīgi radīt vidi, lai speciālists jūt, ka viņu te gaida. No tāda aspekta ir labi, ka slimnīcas īpašniece ir pašvaldība. Bet man liekas, ka daudz precīzāk būtu, ja primārā veselības aprūpe jeb ģimenes ārsti būtu ciešāk pašvaldībai pakļauti – ja viņu sadarbība notiktu ciešāk, būtu, iespējams, vieglāk sameklēt nepieciešamos speciālistus un arī būtu labāka kvalitātes kontrole. Jo šobrīd pacientam reizēm nav kam pasūdzēties. Viņš var sūdzēties kaut kur Rīgā, bet, kamēr tur noreaģē...

Ģimenes ārstiem parasti ir privātprakses. Kā viņi var būt saistīti ar pašvaldību?

Ir liela daļa privātprakšu, bet šobrīd ir tendence, ka veidojas pašvaldībās ambulatorajos centros jeb poliklīnikās arī ģimenes ārstu prakses. Ir cilvēki, kuri grib veidot savas privātprakses, bet ne visi ir uzņēmēji savā būtībā. Ir tādi, kas grib būt darba ņēmēji, tādiem, protams, vieglāk poliklīnikā. Turklāt, ja praksē ir vairāki ārsti, tas nozīmē, ka vairs nav katram jāstrādā 24/7 režīmā – jau veidojas komanda. Klāt arī citi speciālisti, medmāsas. Protams, to nevar pavisam mazās vietās, kur ir tikai 1000–1500 iedzīvotāju, bet lielākās apdzīvotās vietās tas ir ieguvums gan pašai ģimenes ārstu praksei, gan cilvēkiem.

Ļoti daudz var uz vietas izdarīt, un nebūtu tā sajūta par nepieejamību. Jo bieži vien pakalpojumi gan ir pieejami, bet tā sajūta, ka nav, saglabājas, to nevar izmainīt ātri. Bet mums visu laiku jāmēra tas, lai maksāšanas mehānisms nav tāds, ka tas sāk kļūt pārāk izdevīgs speciālistam, lai viņš darītu to, ko nevajag, bet lai tie vārtiņi arī nav pārāk šauri, lai tie nenovirzītu maksas sektorā. Medicīnas finansēšana ir viltīga šādā ziņā.

Viena no problēmām ir, ka diagnozes nosaka novēloti, līdz ar to ārstēšana sanāk mazāk efektīva, bet dārgāka. Kā pret to cīnīties?

Ja labi strādā ģimenes ārsts, tad tas ļoti daudz lietu var uzraudzīt, pamanīt, ja vajag – tālāk nosūtīt uz izmeklēšanām, pie speciālistiem. Mēs gan paši bieži grēkojam –neizjūtam pietiekamu atbildību par savu veselību, neejam arī pie ģimenes ārsta. Jaunā paaudze domā par savu veselību, bet, ja skatos, teiksim, uz savas paaudzes cilvēkiem, tad viņiem bez konkrētas vajadzības reizi gadā iet pie ģimenes ārsta šķiet lieki. Taču vizīte ir valsts apmaksāta, mums pienākas dažādi skrīninga izmeklējumi, analīzes, lai vienkārši sekotu līdzi veselības stāvoklim. Ir jāiet pie ārsta, lai runātu par kaitīgiem ieradumiem, par fizisko slodzi, labu miegu, konstatētu, vai nav kādi riski. Tas jau ir tas veselības aprūpes pamats.

Ja jūtamies veseli, negribas ārsta laiku lieki kavēt, saprotot, ka tad pie viņa netiks kāds, kam to vairāk vajag.

Katram jau, protams, cita tā konstitūcija un psihotips, bet, pat vedot bērnus, labs ģimenes ārsts tomēr pajautās, kā ir citiem ģimenē – vai nav pienācis laiks izmērīt asinsspiedienu, uztaisīt asins analīzes u. tml. Šobrīd kaut vai vēža skrīnings ļoti labi parāda, ka, daudz runājot par krūts vēzi, izmeklēto skaits pieaug, sievietes regulārāk aiziet uz izmeklējumu. Bet zarnu vēža skrīnings nestrādā pietiekami labi.