Pirms kāda laika nu jau bijusī svarcēlāja Rebeka Koha paziņoja, ka konvertējas islāmā. Daļu Latvijas sabiedrības tas pamatīgi satracināja. Kāpēc?
Es domāju, ka tam ir kāda saistība ar to, ka mēs tomēr dzīvojam telpā, kurā ilgus gadus reliģija bija tāda diezgan liela tabu tēma. Tā bija aizliegta, un tas atstāj zināmas sekas. Un daļa no tām sekām ir tagad, kad reliģija ir atļauta. It sevišķi tas bija redzams deviņdesmitajos, kad reliģija ienāca ar visādām pārmērībām un dažādiem ekstravagantiem risinājumiem. Cilvēkiem Latvijā, līdzīgi kā citās postpadomju vietās, kur nav tik dziļi iesakņojušos reliģisko tradīciju, ir vai nu virspusēji un nekādi priekšstati par reliģiju, vai arī ļoti, teiksim tā, piesardzīgi priekšstati. Vai arī reliģijas jautājumā cilvēkiem piemīt dažādas gradācijas atturīgums. Tas viss pie mums izraisa dažādas svārstības. Rietumeiropā vai vēl citur to neviens vispār nepamanītu. Konvertēšanās islāmā Eiropā tomēr notiek diezgan masveidā. Skaidrs, ka šajā stāstā [Rebekas Kohas konvertācijai] tieši konkrēti islāma reliģijai ir kaut kāda loma, bet domāju, ka tas lielā mērā ir saistīts ar to, ka Latvijā vispār jebkas, kas saistās ar reliģiju, reliģiju publiskajā telpā, vienmēr tiek uztverts ar īpašu sensitivitāti un reizēm ar milzīgām aizdomām vai sašutumu.
Ja būtu otrādi un par konvertāciju kristietībā būtu paziņojis viņas dzīvesbiedrs, to neviens droši vien tā neuztvertu.
Es gribētu abstrahēties no konkrētā gadījuma, bet kopumā skaidrs, ka islāma reliģijai ir savs diezgan liels nospiedums. Un mēs arī varam paši padomāt, piemēram, ja cilvēks paziņo, ka viņš ir aizrāvies ar budismu, tas neizraisa tādu reakciju, tas pat liekas vai nu respektējami, vai hipsterīgi, vai kā sevis meklējumi. Savukārt, ja cilvēks paziņo, ka ir pievērsies islāmam, tad ir drusku citādi. Arī saprotamu iemeslu dēļ, un viens no tiem, protams, ir Rietumu pieredze ar terorismu.
Runājot par reliģisko konvertāciju vispārīgi – vai var izšķirt kādas noteiktas grupas, kuras to dara biežāk?
Jā, pilnīgi noteikti! To arī diezgan labi rāda statistika. Tā kā mans ikdienas darbs ir saistīts ar jauniešiem, mani interesē arī konvertācija, jo visvairāk konvertītu ir jaunu cilvēku vidū. Pārsvarā tas ir vecuma posmā no 16 līdz 25–30 gadiem. Tas ir saistīts arī ar cilvēka attīstību tādā ziņā, ka tas, pirmkārt, ir vecums, kurā tu sāc atteikties no savām ierastajām ģimenes tradīcijām un meklē tām kaut kādas jaunas formas. Tas ir vecums, kurā izteikti tiek meklēta identitāte, kurā ir ļoti svarīga grupa, jauna piederība – tās ir tās lietas, ko jaunieši bieži vien atrod kādā citā reliģiskā kopienā.
Attiecībā uz sievietēm – par to ir ļoti labi pētījumi, kas tieši no psiholoģijas perspektīvas mēģina saprast, kādi ir šie mehānismi, kāpēc jaunas sievietes diezgan bieži konvertējas šādā veidā. Šie pētījumi, protams, kļuva visvairāk aktuāli Islāma valsts sakarā, jo bija tāds fenomens, ka daudz jaunu sieviešu no Rietumeiropas diezgan bieži aizgāja tieši Islāma valsts virzienā. Kā viena no šo sieviešu kategorijām tika izšķirtas tā sauktās meitenes – upuri, kuras bija cietušas. Kā tas ir zināms? Jo viņas diezgan lielā mērā rekrutē [sociālajā tīklā] Facebook. Tie pētījumi skatījās uz Facebook profiliem. Tās bija jaunas meitenes, kuras bija cietušas no vardarbības, parasti no seksuālas vardarbības. Viņas pievilināja ideja par to, ka viņas varētu dzīvot diezgan pasargāti aiz liela žoga, kur sveši vīrieši nevar uz viņām skatīties, ka viņas būs drošībā no vīriešu iekāres. Tas bija tāds vesels segments.
Otrs lielais segments bija palīdzošās meitenes.
Kādas bija tās?
Šīs meitenes tika meklētas pēc tā, ka viņas bija skatījušās palīdzības lapas Āfrikas bēgļiem. Viņas varbūt bija domājušas braukt palīdzēt nelaimē Āfrikas bēgļiem, bet tad viņām pateica – ja tu skaties Āfrikas virzienā, tad zini, ka arī šeit ir iespējams palīdzēt, jo islāms ir palīdzoša reliģija. Daudz jaunu meiteņu tika rekrutētas arī šādā veidā.
Trešā ir tā kategorija, kas savā ziņā bija meitenes vientuļnieces. Viņas meklē romantiskas attiecības, kuras kaut kādu iemeslu dēļ dzīvē nav izveidojušās, un tad viņām priekšā ir šis drusku idealizētais vīrieša tēls, kurš aizstāvēs, kurš nodrošinās, kur viss ir diezgan skaidri un paredzami – nevajag iesaistīties visādās nedrošās lietās, divdomīgos flirtos un tamlīdzīgi.
Tā ka tie segmenti ir diezgan labi zināmi.
Un kā ar vīriešiem, kuri konvertējas? Kā tie tiek iedalīti?
Jā, puišiem ir nedaudz citas kategorijas. Primārā kategorija puišu gadījumā bija neiederība savā vidē, sabiedrībā kopumā. Pārsvarā tie bija otrās paaudzes imigranti. Respektīvi, tie bija puiši, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav iedzīvojušies. Savukārt otra kategorija bija diezgan labi nodrošināti vidusšķiras puiši. Tas bija stāsts par Amerikas jauniešiem. Tie bija 16–17 gadu veci jaunieši, kuri bēga uz Islāma valsts teritorijām. Tie bija tie jaunieši, kuri bija nosacīti vīlušies pastāvošajā iekārtā, bet tai pašā laikā viņiem nebija radušās īsti nekādas citas saiknes. Bija jaunieši, kuri īsti nekur nejutās piederīgi – ne sporta komandā, ne savā baznīcā, ne skolā, ne jebkur citur. Un tad šeit [Islāma valstī] viņi atrada iespēju kaut kur pa īstam piederēt.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 17. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!