CVK nolemj nereģistrēt parakstu vākšanai Satversmes grozījumu projektu par latu kā Latvijas nacionālo naudas vienību

No demokrātijas līdz autoritārismam vakar 17:1158 skatījumiEdvīns Puķe "Tā būs demokrātiska, taisnīga valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai," proklamējot Latvijas valsti, 1918.gada 18.novembrī svinīgi pasludināja jaunieceltais Latvijas Republikas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Dienu iepriekš, vienojoties astoņām latviešu politiskajām partijām, izveidotās Tautas padomes izvēlētais ietvars, kam vajadzēja nodrošināt šo patētisko vārdu iemiesošanos realitātē, – parlamentāra republika. Šāds modelis, uzskatot to par vispiemērotāko jauno demokrātiju attīstībai, tika izvēlēts gandrīz visās valstīs, kas radās Pirmā pasaules kara laikā vai īsi pēc tā. Tautas padomes kā Latvijas priekšparlamenta galvenais uzdevums bija sagatavot likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām, ko pieņēma 1919.gada 19.augustā. Šajā likumā noteiktie ļoti liberālie principi lielā mērā noteica arī turpmāko Latvijas pārstāvnieciskās demokrātijas likteni. Parlamenta vēlēšanas pēc plašām pilsoniskajām brīvībām izslāpušajā valstī tika noteiktas proporcionālas un bez jebkādām procentu barjerām, kas ceļu uz Saeimu pavēra dažādām sīkpartijām un radīja priekšnoteikumus vienai no lielākajām politiskajām problēmām starpkaru Latvijas politiskajā dzīvē - saskaldītam parlamentam. Šis princips saglabājās arī konstitūcijā, ko pieņēma 1920.gada aprīlī pirmo reizi jaunās valsts vēsturē demokrātiskās, brīvās un proporcionālās vēlēšanās ievēlētā Satversmes sapulce, kurā, startējot 50 sarakstiem, 150 deputātu vietas sadalīja 16 partiju un politisko apvienību pārstāvji. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi Latvijā valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai. Viens no veidiem, kā tauta to īsteno, ir brīvas un demokrātiskas vēlēšanas. Starpkaru parlamentārisma periodā Latvijā notika četras Saeimas vēlēšanas, pilsoņiem – visiem, kas pirms 1914.gada 1.augusta dzīvoja Latvijas teritorijā -, parlamentu ievēlot uz trim gadiem tiešās, proporcionālās un aizklātās vēlēšanās. Pirmās Saeimas vēlēšanas notika 1922.gada 7. un 8.oktobrī, piedaloties 82,2% no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem jeb 800 840 pilsoņiem, ieskatot sievietes, kurām šādas tiesības tolaik nebija pat daudz vecākās Eiropas demokrātijās. Līdzīgi augsta vēlētāju aktivitāte saglabājās visu demokrātijas periodu līdz pat 4.Saeimas vēlēšanām 1931.gada oktobrī. 1..Saeimas vēlēšanās netika veidoti vēlētāju saraksti un balsot drīkstēja katrs balsstiesīgais - 21 gadu sasniedzis pilsonis, kas vēlēšanu iecirknī varēja uzrādīt Latvijas pasi, kurā izdarīja atzīmi par dalību vēlēšanās. Šajās vēlēšanās balsotājiem pirmo reizi bija iespēja grozīt kandidātu sarakstus, vēlēšanu zīmē izsvītrojot sev netīkamos kandidātus. Atšķirībā no pašreizējās kārtības vēlētāji drīkstēja vēlēšanu zīmē norādīt sev tīkamākos kandidātus no dažādiem sarakstiem. Saskaņā ar radikāli demokrātisko Vēlēšanu likumu katri 100 vēlētāji varēja pieteikt savu sarakstu un izvirzīt kandidātus. 1.Saeimas vēlēšanās uz 100 deputātu vietām konkurējot 88 deputātu pretendentu sarakstiem, mandātus ieguva 46. No septiņiem sarakstiem parlamentā ievēlēja tikai pa vienam pārstāvim. Liberālās vēlēšanu likumdošanas pavērtās iespējas Latvijas iedzīvotāji apbrīnojami dedzīgi izmantoja arī turpmāk – 1925.gada Saeimas vēlēšanās startēja jau 141 saraksts. Lai ierobežotu parlamenta sadrumstalotību, kas apgrūtināja parlamenta un valdības darbu, 1928.gadā tika noteikts, ka, reģistrējot vēlēšanām sarakstu, jāiemaksā 1000 latu drošības nauda, kas tika zaudēta, ja saraksts Saeimā neiekļuva. Neraugoties uz to, tai pašā gadā notiekošajās 3.Saeimas vēlēšanās tika iesniegti 120 saraksti, bet pēdējās 1931.gadā – 103. Visās četrās starpkaru perioda Saeimas vēlēšanās lielāko balstu skaitu ieguva LSDSP. Taču nevēloties zaudēt plašo vēlētāju atbalstu, kas neglābjami saruktu, partijai iesaistoties koalīcijas darbā, Latvijas sociāldemokrāti pastāvīgi izvairījās no nokļūšanas varas pozīcijās, dogmatiski aizbildinoties, ka Latvijas sabiedrība vēl nav nobriedusi "demokrātiskam sociālismam". Visā Latvijas parlamentārisma vēstures pirmajā posmā LSDSP valdībā iekļāvās tikai divas reizes - mazāk nekā gadu 1923.-1924.gadā un uz 13 mēnešiem 1926. –1928.gadā, turklāt ievērojamas sociāldemokrātiskas iniciatīvas neīstenoja. Tādējādi faktiski dominējošais politiskais spēks starpkaru demokrātiskajā periodā bija pilsoniskā, labēji centriskā Kārļa Ulmaņa vadītā Latviešu zemnieku savienība (LZS), kas biedru skaita ziņā bija lielākā Latvijā. 20.gadu beigās un 30.gadu sākumā, kad daudzās Eiropas valstīs vara nonāca autoritāru režīmu rokās, pakāpeniski vēlētāju atbalstu zaudējošās LZS līderi aicināja ierobežot demokrātijas izpausmes arī Latvijā, veicot attiecīgas izmaiņas Satversmē. Lai gan šādi grozījumi, paredzot pāreju no parlamentāras uz prezidentālu republiku, konstitūcijā pēc LZS iniciatīvas Saeimā jau tika gatavoti, K.Ulmanis izšķīrās par apvērsumu, kuru ar līdzgaitniekiem īstenoja 1934.gada 15.maijā. Kādas tam bija sekas? Pārstāja darboties Satversme. Tika atlaists parlaments, Latvijā tika aizliegtas politiskās partijas un vēlētās pašvaldības, ierobežotas pilsoniskās brīvības. Likumdošanas tiesības pārņēma Ministru kabinets. Nepārvaramu objektīvu iemeslu apvērsumam Latvijā nebija. Par galvenajiem parlamentārās demokrātijas neveiksmju iemesliem uzskata demokrātijas tradīciju nepietiekamību Latvijas sabiedrībā, plaša vidusslāņa trūkumu agrāras valsts un ekonomikas satricinājumu apstākļos, kā arī valdošo politiķu varaskāri. Paradoksālā kārtā visās trijās Baltijas valstīs autoritāros apvērsumus sarīkoja parlamentārā perioda elites politiķi, no kuriem daudziem bija nopelni demokrātijas iedibināšanā pēc Pirmā pasaules kara. Neraugoties uz neveiksmēm, parlamentārā demokrātija Latvijā noturējās ilgāk nekā kaimiņvalstīs. Lietuvā un Polijā tā sabruka jau 1926.gadā, bet Igaunijā - 1934.gada martā. Ar Tautas Saeimu prettautiskā režīmā Nākamās parlamenta "vēlēšanas" notika jau padomju okupācijas apstākļos 1940.gadā. 14.-15.jūlijā, pārkāpjot formāli vēl neatcelto Satversmi, Latvijā tika sarīkotas Augusta Kirhenšteina marionešu valdības izsludinātās "tautas" parlamenta vēlēšanas, kurās drīkstēja balotēties tikai Maskavas atbalstītie kandidāti. Oficiālie rezultāti vēstīja, ka vairāk nekā 90% balsu ieguvuši okupācijas varas protežētie saraksti. Līdz ar jaunievēlēto parlamentu Baltijas valstu aneksija skaitījās noformēta arī juridiski. Pēc jaunievēlētās Tautas Saeimas deputātu 5.augustā Maskavā izteikta "lūguma" Latvija jau kā Latvijas PSR tika uzņemta Padomju Savienībā. Padomju varai bija svarīgi apliecināt, ka vara republikās pieder tautai darbaļaužu deputātu padomju personā. Konstitūcijas preambula noteica "komunistiskās partijas vadošo lomu", kas faktiski nozīmēja, ka tā vairs nebija nevalstiska organizācija, bet varas monopola turētāja, kurai pakļāvās sabiedrību formāli pārstāvošo tautas deputātu padomju darbība. Saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju augstākais valsts varas orgāns bija Augstākā padome, bet izpildvaru īstenoja Ministru padome. "Pēc oficiālajiem datiem par izvirzītajiem kandidātiem vienmēr izrādījās nobalsojuši gandrīz visi 100% vēlētāju." Vēlēšanās izvirzītas kandidatūras bija iepriekš saskaņotas ar kompartijas un drošības institūcijām, un katra pretendēja uz vienu konkrētu mandātu. Varas institūcijas raudzījās, lai padomēs būtu noteikts skaits no visa padomju sabiedrības spektra – strādnieki, zemnieki, sievietes, jaunieši, latvieši, krievi utt. Balsošana pret izvirzītajiem kandidātiem tika interpretēta kā nelojalitātes izrādīšana padomju varai. Ja arī kāds vēlētājs nobalsoja pret partijas nolikto kandidātu, vēlēšanu rezultātus tas neietekmēja, jo pēc oficiāliem datiem par izvirzītajiem kandidātiem vienmēr izrādījās nobalsojuši gandrīz visi 100 procenti vēlētāju. Lai gan vēlēšanas PSRS tika pasludinātas kā padomju pilsoņu brīvprātīgs un gaviļpilns lojalitātes apliecinājums komunistiskajai varai ceļā uz sociālisma virsotnēm, balsstiesīgo iedzīvotāju piedalīšanās balsošanā bija obligāta un tika policejiski kontrolēta. 70. un 80.gados, kad režīma divkosīgais raksturs atklājās arvien spilgtāk un pieauga neticība varas ideoloģijai, vēlēšanu procedūru vienkāršoja, pieļaujot vienam ģimenes loceklim nobalsot arī par pārējiem. Taču latviešu vidū kompartija nekad nebija populāra, pamatnācijas pārstāvji tajā bija mazākumā visā laikposmā no 1944. līdz 1990.gadam. Caur ērkšķiem uz rozēm Pavērsienu tautas priekšstāvju izvirzīšanā 80.gadu beigās ienesa perestroika jeb padomju režīma pārbūve, kas noņēma iepriekšējos nedemokrātiskos vēlēšanu ierobežojumus un pavēra ceļu Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanai 1988.gada oktobrī. Lai gan šī organizācija nav uzskatāma par partiju, vēsturē tā iegājusi kā nepārspēti lielākā un ietekmīgākā Latvijas masu kustība, kas apvienoja ap 200 000 biedru. Par tādu varēja kļūt "ikviens Latvijas PSR pilsonis neatkarīgi no tautības, sociālā stāvokļa, reliģiskās pārliecības, piederības pie citām organizācijām". Turpmākajos gados LTF kandidāti guva uzvaras PSRS Tautas deputātu kongresa, vietējo padomju un Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās. 1990.gada 4.maijā Augstākā padome pieņēma Neatkarības deklarāciju un valsts varas de facto atjaunošanai noteica pārejas periodu, kas beidzās ar 5.Saeimas ievēlēšanu 1993.gada 5. un 6.jūnijā, kad pēc gandrīz 62 gadu pārtraukuma Latvijas pilsoņi beidzot varēja brīvi vēlēt savas valsts parlamentu. "Nekad Latvijā tautas veidota vara nav bijusi tik cieši saistīta ar savu tautu kā Tautas frontes laikā gan pirms, gan pēc Augstākās padomes ievēlēšanas," žurnālam IR atzīst LTF pirmais līderis Dainis Īvāns. Kopš valsts neatkarības atjaunošanas Latvijā notikušas sešas kārtējās parlamenta vēlēšanas – 1993., 1995., 1998., 2002., 2006. un 2010.gadā un vienas ārkārtas parlamenta vēlēšanas - 2011.gadā, kad Valsts prezidents Valdis Zatlers, pamatojoties uz Satversmes 48.pantu, pirmo reizi Latvijas Republikas vēsturē ierosināja Saeimas atlaišanu, ko tautas nobalsošanā 23.jūlijā atbalstīja 93,4% balsotāju. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā darbojas izmainīti, vēlēšanu norisi reglamentējošie likumi. Centrālā vēlēšanu komisija, šajā laikā izmainījusi visus svarīgākos vēlēšanu sarīkošanas jautājumus: vēlēšanu tiesības, kandidātu sarakstu iesniegšanas un reģistrēšanas kārtību, kandidēšanas tiesības un ierobežojumus, vēlēšanu norisi, rezultātu aprēķināšanu, vēlēšanu komisiju izveidošanu un komisiju lēmumu pārsūdzēšanas procedūras. Izmainot Latvijas Republikas Satversmi, no mažoritārās vēlēšanu sistēmas notika pāreja uz proporcionālo. Saeimas vēlēšanas notiek reizi četros gados, ir noteikta tā dēvētā 5% barjera - mandātus iegūst tikai šo slieksni pārkāpušo sarakstu kandidāti. Katram saraksta iesniedzējam ir jāiemaksā 1000 latu drošības nauda, kuru atmaksā, ja no saraksta vismaz vienā apgabalā ievēlē kaut vienu deputātu. Neraugoties uz šiem ierobežojumiem, pirms katrām Saeimas vēlēšanām veidojas jaunas partijas un to apvienības, kā ekonomisko grupējumu interešu grupas. Šī problēma jau kopš neatkarības atjaunošanas bijusi par pamatu idejai atjaunot Latvijā mažoritāras vēlēšanas, kas veicinātu divpartiju sistēmas rašanos. Līdztekus šim ierosinājumam pastāvīgi figurē priekšlikums par prezidentālas republikas izveidošanu, ar plašām pilnvarām apveltīto valsts galvu ievēlot tautai, nevis parlamentam. Tagad ir tas brīdis, kad var un vajag atjaunot referenduma slieksni un vēlēšanu likumu. Mēs aicinām visus Latvijas cilvēkus, kuri mums piekrīt, pievienoties šai hartai. http://www.peticijas.com/harta13 Ceturtā Atmoda

Uz - EURO, uz - Eiropu, prom no - krievu rubļa.

Sen jau viss izlemts!

Raksts ir dezinformējošs, jo CVK apstiprināja parakstu vākšanu par 68.panta izmaiņām. Skat.: http://parlatupreteiro.lv/cvk-apstiprina-parakstu-vaksanu-par-satversmes-68-panta-izmainam/

CVK kalpo šai nodevēju valdībai. Tā zog tikpat, cik iepriekšējās, vienīgi vēl vairāk atdod visu ārzemniekiem, Briselei. Nav varas apziņas un atbildības tautas priekšā.

Valstī nevar būt kaut kādas koalīcijas vai partiju intereses. Valsts darbā strādājošie darbojas tikai valsts interesēs, valstsvīri darbojas ar personīgo atbildību. Kas tā par nacionālu valsti bez nacionālas valūtas? Tad jau ir vajazīgs referendums par Latvijas nodošana ECB administrācijā.

Kapēc Latvijas banka tā ļoti vēlas iznīcināt Latvijas Latu faktiski un burtiski? Kam no tā vislielākā peļņa un parādi?

Referendumi Latvijā būs par daudz būtiskākām lietām kā nacionālā valūta. Tas taču katram ir skaidrs. Piemēram, karoga krāsa, himnas tonalitāte vai zvaigžņu skaits valsts ģērbonī. Bet savu naudu ātrāk nokuriniet. Varbūt, apkure tad kļūs par pāris eiro lētāka? Interesanti gan, ka Vācija joprojām ir saglabājusi banku seifos savas vācu markas. Kāpēc gan? Padomājiet.

Ierosinu vākt parakstus, lai Satversmē ierakstītu, ka "Žigulis" ir nacionālais transporta līdzeklis. Kam mums svešus bembjus un meršus!