Viņš skaidroja, ka likumsakarība "jo bagātāka valsts - jo mazāk bērnu" Eiropā jau kādu laiku nedarbojas, ir vērojama pretēja tendence - bagātākas valstis vairāk iegulda jaunajās ģimenēs un bērnos. Savukārt "neapzinīgas Eiropas valstis, kas skrien pakaļ kādiem makroekonomiskiem rādītājiem, to nedara un iecementē to, ka pēc desmit līdz 20 gadiem nevarēs attīstīties bez imigrantiem".
Mežs sacīja, ka rindas bērnudārzos, brīvpusdienu neesamība, pensijas uzkrājuma sistēma veicina to, ka izšķirties par otru vai trešu bērnu ģimenē ir ļoti liela finansiāla atbildība, tāpēc iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. Un tas būs jākompensē ar masveida imigrāciju, tā būs jāatvieglo, un to pieprasīšot paši Latvijas iedzīvotāji.
"Tie būsim mēs, kas pēc 20 gadiem prasīs atvērt imigrācijas vārtus," sacīja demogrāfs un piebilda, ka nākotnē būs gandrīz vai vienalga, kurā valodā ar tevi runās ārsts, ja, guļot slimnīcā, visu dienu pie pacienta neviens nevarēs pienākt darba spēka trūkuma dēļ. Jau tagad strādnieku skaits ir tikai nedaudz lielāks par pensionāru skaitu, tomēr pēc vienas paaudzes tas jau būs otrādi.
Savukārt Igaunijas panākumus demogrāfijas problēmu risināšanā Mežs skaidroja ar mērķtiecīgas sociālās politikas realizāciju. "Pusi no Dienvidu tilta izmaksām - tieši tik daudz vairāk Igaunija ieguldīja bērnos un jaunajās ģimenēs," sacīja eksperts. Viņš piebilda, ka tāpat ļoti liela atšķirība starp Latviju un Igauniju ir tajā, ka tur tiek īstenota godīga politika, "kas nerēķina, cik līdzekļu ieritināsies kādas partijas kasē, bet domā par to, kas būs pēc desmit vai 20 gadiem".
Viņš norādīja, ka situācijas uzlabošana jāpanāk tuvākajos četros gados, jo tieši tagad ir maksimālais daudzums sieviešu auglīgajā vecumā.