Saprotama un varas maiņu, arī jaunu kārtību, apstiprinoša nodarbošanās. Der atcerēties tikai dažas Rīgas centra ielas - Sarkanarmijas, Kārļa Marksa, Frīdriha Engelsa un Suvorova vārdā nosauktās. Saprotams - tās jau sen atguvušas savus normālos nosaukumus, un daudzi ir aizmirsuši vecos murgu laikus atgādinošos vārdus. Bet divdesmit gadu vecie to vienkārši nezina. Viņi, visticamāk, arī nezina, kas ir Džohars Dudajevs, kura vārdā nodēvēta gatve Rīgā. Varbūt daži arī zina, bet noteikti vēl mazāk spēj pateikt, kas ir Mahmuds Esambajevs. Tāpēc būtu tikai īsti piemēroti, ja Rīgas mērs - tikai par mazturīgo atbalstu un valsts ekonomisko atdzimšanu domājošais Nils Ušakovs - tomēr paskaidrotu, kā domājis popularizēt Latvijas sabiedrībai čečenu dejotāju (nu jau aizsaulē aizgājušo) un kāpēc viņa vadītajam Saskaņas centram nav pieņemams Džohars Dudajevs. Būtu ļoti interesanti uzzināt mēra viedokli un viņa informētību gan par Dudajevu pašu, gan arī visu Čečenijas karu kopumā. Tomēr māc nopietnas šaubas, vai bijušā žurnālista viedoklis šajā jautājumā saskanētu kaut vai ar pasaulē pazīstamās nogalinātās krievu žurnālistes Annas Poļitkovskas un radio Svoboda krievu redakcijas apskatnieka Andreja Babicka viedokli.
Ņemot vērā, ka asinspirti Čečenijā nespēja apturēt lielākās demokrātiskās valstis pasaulē, objektīvi vērtējot, arī Latvija visai maz varēja izdarīt čečenu nācijas labā. Tomēr ielas nodēvēšana vismaz bija cienījams lēmums, kas pateica visai daudz. Tā tika parādīts, ka Latvijas galvaspilsētā nepiever acis un te valda nosodoša attieksme pret rupjiem masveida cilvēktiesību pārkāpumiem.
Šajā nelielajā Ziemeļkaukāza republikā krievu militāristi pastrādāja ārkārtīgi daudz brutālu noziegumu, un lielākā daļa no tiem palikusi nezināma. Tur cilvēki pazuda tūkstošiem un daudzi tikuši brutāli nogalināti. Tikai par to, ka naivi ticēja savām tiesībām uz patstāvīgu dzīvi dzimtenē.