"Mēs mēģinām runāt par iespējamību, ka tāds referendums varētu notikt, cerams, piespiežot sabiedrību saņemt atbildes no Dombrovska un viņa komandas," Nekā Personīga atzina SC Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs. "Tie argumenti, ko stāsta Latvijas Bankas prezidents un valdības vadītājs un viņa finanšu ministrs, ka, lūk, tad viņiem būs iespēja ietekmēt procesus, viņi neiztur kritiku."
Ko līdzīgu saka arī ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētāja biedrs Ingmārs Līdaka: "Rimšēvičs noskaita veselu virkni – algas pieaugs, tas pieaugs, pensijas pieaugs, darba vietas radīsies, to pierādīt arī viņš nevar. To varēs pierādīt nu..gadu pēc eiro ieviešanas. Tas ir apmēram tāpat, kā tagad ar to pasaules galu, ja!" Viņš norāda, ka šo lēmumu jāpieņem pašiem iedzīvotājiem, lai pēc tam netiktu vainots Dombrovskis un opozīcija, kura nepietiekoši uzstājās.
Ir vairāki veidi, kā opozīcija var mēģināt referendumu panākt – piemēram, izstrādājot savu projektu un vācot vēlētāju parakstus vai ar 34 deputātu parakstiem prasot Valsts prezidentam Andrim Bērziņam apturēt eiro ieviešanas likuma publicēšanu. Vēstis no Valsts prezidenta kancelejas gan liecina, ka tur opozicionāri uz atbalstu var necerēt. Prezidents Bērziņš esot ļoti stingri pārliecināts, ka eiro ir jāievieš Dombrovska iecerētajos termiņos. Un prezidenta atbilde būtu, ka tas nav lemjams jaunā referendumā, jo Latvijas pilsoņi par to reiz jau ir nobalsojuši, stājoties Eiropas Savienībā. Uz to norāda arī juristi Saeimā un akadēmiskajā vidē.
"Nav juridiska pamata vēl vienu reizi prasīt tautai tās viedokli, vai, teiksim, tauta vēlas atkārtoti apstiprināt savu apņemšanos apstiprināt tās saistības, kuras tā jau ir apstiprinājusi iestājoties Eiropas Savienībā? Šeit īsti nav loģikas!" skaidro Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors Mārtiņš Mits.
Balsojums notika 2003.gada 20 septembrī un par nobalsoja 66,97% pilsoņu. Tautas atbalstītajā un vēlāk arī Saeimas apstiprinātajā līguma paketē par pievienošanos Eiropas Savienībai, bija vairākas normas par eiro ieviešanu un dalībvalstu ekonomikas politiku koordinēšanu.
Eiropas Kopienas līguma 4.pants, kas vēlāk aizstāts ar Lisabonas līgumu un tika ratificēts Saeimā, nosaka: "Šīs darbības paredz arī ieviest vienotu valūtu euro, kā arī noteikt un veidot vienotu monetāro politiku un valūtas maiņas kursa politiku, kuras mērķis ir uzturēt stabilas cenas un, neietekmējot šo mērķi, atbalstīt Savienības vispārējo ekonomikas politiku saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence."
Ekspremjers Einars Repše, kurš vadīja valdību un pats piedalījās iestāšanās procesā arī apstiprina, ka toreiz referendums nepārprotami bijis arī balsojums par eiro ieviešanu. "Pilnīgi noteikti. Referendums jau reiz ir noticis un toreiz pilnīgi noteikti tika arī cilvēkiem teikts, ka referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā automātiski ir arī referendums par iestāšanos eirozonā," uzsver Repše.
Repšesprāt, neraugoties uz biedējošajām prognozēm par drīzu un šausmīgu galu, eiro tomēr ir izdzīvojis. Jēga palikt pie latiem būtu vienīgi tad, ja līdzīgi Lielbritānijai Latvija spētu īstenot pati savu neatkarīgu monetāro politiku. Taču tas neesot reāli – lats vienmēr bijis piesaistīts citām valūtām un nav drošības, cik uzticama varētu būt nākamā Latvijas Bankas vadība. Tāpēc Repše atzīst, ka viņš pats piekristu eiro ieviešanai Latvijā kaut vai šodien.
"Es teiktu tā – ja eiro ir kvalitatīvs gana Vācijai, tad viņš būs kvalitatīvs gana arī Latvijai. Ja Vācija no eiro atteiksies, tad būs pienācis laiks arī Latvijai domāt, ka varbūt tā vairs nav tā valūta, par ko mēs balsojām, iestājoties Eiropas Savienībā. Es ceru, ka tas nekad nenotiks. Jebkurā gadījumā, tāda avārijas izstāšanās vienmēr ir iespējama.. Mums jau ir pieredze, mēs no rubļa zonas, kas bija daudz grūtāk, atdalījāmies salīdzinoši bezsāpīgi un, ja to uzmanīgi darītu, tad avārijas gadījumā mēs vienmēr varētu atjaunot latu. Vajadzētu visu saglabāt, lai to varētu izdarīt. Bet šobrīd neiestāties eiro – manuprāt, tāda iespēja tik drīz varētu arī nerasties," pauž Repše.
Ja laiks tiktu novilcināts ar opozīcijas centieniem referendumu tomēr sarīkot, eiro ieviešanu nāktos atlikt pat neatkarīgi no rezultāta. Pašlaik gan pretinieki, gan atbalstītāji uzskata, ka jātiek skaidrībā, vai referendums ir juridiski iespējams.
"Latvija ir uzņēmusies eiro ieviest. Tad jautājums – vai tauta varētu balsot par to, vai uzņemtās saistības ir jāpilda vai nav jāpilda? Un te pastāv ļoti liels jautājums – vai šāds referendums vispār būtu likumīgs?" jautā Mits.
Opozīcijas lielākās cerības liek uz ar Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra atbalstu, ja gadījumā lieta nonāktu tiesā. Līdz šim, atbildot uz saskaņiešu un zaļo zemnieku lūgumiem, Satversmes tiesas vadītājs licis saprast, ka viņš ,,kā Latvijas pilsonis,, uzskata, ka tautai par eiro referendumā lemt ir tiesības. Kūtris uzskata, ka kopš iepriekšējā referenduma pagājis ilgs laiks – jau 9 gadi, daudz kas mainījies. Lai arī stājoties savienībā daļa kompetences nodota Eiropas institūcijām, tomēr joprojām esam suverēna valsts un varam lemt par eiro. Satversmes tiesas priekšsēdētājs atzīst, ja referendums par to notiktu šodien, viņš balsotu pret.
"Man kā Latvijas pilsonim gribētos paust savu viedokli referendumā, vai es gribu, lai mana valsts, mana tauta pāriet uz šo valūtu, vai nē. Man pašam nav pārliecības, ka tā eirozona ir tas pozitīvais moments, jo šobrīd es redzu pietiekami daudz negatīvo momentu tur. Savukārt kā jurists es pat domāju, ka, arī ieņemot konkrētu amatu, man ir zināms pienākums vērst uzmanību, kur es jūtu, kur var būt problēmas," Nekā Personīga sacīja Kūtris.
Satversmes tiesas vadītājs Nekā Personīga atzina, ka, viņaprāt, visvienkāršāk varētu sarīkot tā saukto plebiscītu jeb konsultatīvo referendumu, kādu savulaik rīkoja Zviedrija par eiro vai Lietuva par atomelektrostaciju. Tam gan nebūtu juridiska spēka, bet tas ļautu noskaidrot tautas viedokli.
"Būs pašvaldību vēlēšanas. Par to pašu naudu organizējama ir aptauja. Viena papildus lapiņa, bet jautājums tikai – vai grib to organizēt? Es strikti varu pateikt, ka Latvijas tautas viedoklis ir svarīgāks, nekā kādas atsevišķas valdības plāns. Es nesaprotu, kā var būt vienas valdības sastādītais plāns augstāks par tautas interesēm? Noteikti nē!" uzskata Kūtris.
Ņemot vērā vasaras beigās veikto SKDS sociologu pētījumu, pret eiro ieviešanu varētu būt aptuveni 59% iedzīvotāju (augusta dati). Nav grūti saprast, ka iemantot to simpātijas opozīcijai var šķist ļoti kārdinoši. It īpaši, kad gaisā jau jūtamas pašvaldību vēlēšanu noskaņas. Tādos apstākļos it kā cēlais mērķis – ļaut tautai izteikties par eiro, tik un tā nedotu skaidrību, norāda neatkarīgi eksperti. Tas bieži pierādījies referendumos par Eiropas Savienības tēmām. Piemēram, pētot, kāpēc Īrijas vēlētāji savulaik nobalsoja pret Lisabonas līgumu, atklājās, ka tam bija ļoti maz saistības ar jautājumu, ko bija cerēts referendumā noskaidrot.