Pirms vēl Latvija bija iestājusies ES, izteicāties, ka neiestāšanās blokā mums būtu katastrofa. Vai šajos desmit gados, ņemot vērā arī pašreizējo saspringto starptautisko situāciju, šī nostāja ir tikai nostiprinājusies?
Ja savā laikā nebūtu iestājušies, nebūtu paspējuši ielēkt vilciena durvīs, kas jau taisījās ciet, tad Latviju varētu salīdzināt labākajā gadījumā ar Gruziju bez Borjomi un vīna un sliktākajā gadījumā - ar Ukrainu - nestabilu valsti, kuru rausta konvulsijās starp Rietumiem un Austrumiem. Tolaik bija dažādas interesantas teorijas, tostarp tā sauktā tilta teorija, ka varam nebūt ES un NATO, būt neitrāla valsts, galīgi nevietā tika piesaukts Somijas piemērs. Tagad redzam, ka praktiski tas nav iespējams, vienīgā iespēja bija pievienoties ES un NATO. Īpaši pieminu NATO, jo bija ideja atteikties no dalības tajā, lai tiktu ES, balstoties uz domu, ka Krievija negrib mūs redzēt NATO, bet ES tā mūs akceptēs. Tā bija pilnīgi nepareiza pieeja. Krievija negribēja ciešu mūsu sasaisti ar Rietumiem. Raugoties no šīs dienas situācijas, kad Putins uzstājas Kremlī un runā par daudzām lietām, kas vēl nesen, piemēram, olimpisko spēļu laikā, bija neiespējamas, skaidrs, ka lēmums iestāties abās organizācijās vienlaicīgi bija pilnīgi pareizs.
Tolaik arī sacījāt, ka, Latvijai paliekot ārpus ES, mums būtu divi ceļi - pašizolācija vai pilnīga atvērtība. Turklāt abos šajos veidos mēs varētu pastāvēt tikai diktatūras apstākļos.
Grūti teikt, kas būtu, ja būtu. Negribu teikt, ka iestāšanās ES ir pilnīga debesmanna. Iestāšanās ES un arī NATO - tā ir instrumentu iegūšana. NATO ir instruments, kas garantē drošību, ES - iespēju ekonomiski veiksmīgi attīstīties. Vai esam, ja tā godīgi, liekot roku uz sirds, pēc iestāšanās katru gadu, katru mēnesi, katru dienu veiksmīgi, perfekti izmantojuši? Droši vien ne, droši vien kaut ko varēja darīt labāk. Bet iespēju ieguvām.
Jūs vadījāt iestāšanās sarunas par teju visām sadaļām, izņemot diskutablo lauksaimniecību. Vai, tagad atskatoties, tolaik netika pieļautas kādas kļūdas?
Vienmēr var kaut ko darīt citādi, bet vai labāk? Grūti teikt. Lēmumi, par ko cīnīties, tika pieņemti nevis Ārlietu ministrijā, bet atbildīgajās institūcijās - ministrijās. Sarunu laikā, ja bija pietiekami argumenti, tajos ieklausījās, panācām visu, ko gribējām. Par daudzām lietām, tostarp cukurfabrikām, zvejas kuģiem, bija cilvēki, kas tolaik teica, ka labāk ņemt naudu, neviens to neuzspieda.
2003. gadā, kad bija referendums par dalību ES, sabiedrības attieksme līdz galam tomēr nebija viennozīmīga. Vai tagad situācija būtu līdzīga?
Aptaujas uzrādīja stabilu piekritēju skaitu, bet bija bažas, ka cilvēki izdomās, ka tajā laikā labāk stādīt gurķus vai darīt ko citu, un neies uz referendumu, bet pretinieki atnāks un nobalsos. Vairāk vajadzēja motivēt tos, kuri bija par, lai nāk un piedalās.
Ja šobrīd būtu referendums, vai arī nāktos cilvēkus motivēt?
Noteikti vajadzētu motivēt un skaidrot. Šobrīd ar ES jautājumu izskaidrošanu tikpat kā neviens nenodarbojas, nedaudz tika darīts saistībā ar eiro ieviešanu. Tie, kas ir pret, izsakās, tie, kas ir par, domā, lai tā karavāna iet tālāk. Tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī otrreiz cilvēki nobalsotu par. Dažreiz mums daudz kas ES nepatīk tieši pašu neizdarības un neizpratnes dēļ, bet kopumā cilvēki saprot, ka tā ir mūsu ģeogrāfiskā, vēsturiskā, politiskā, mentālā piederība, kas nosaka mūsu vietu Eiropā. Vieta Eiropā šobrīd nevar būt abstrakts jēdziens.
Visu interviju ar diplomātu Induli Bērziņu lasiet pirmdienas, 28.aprīļa, laikrakstā Diena!