FOTO: Zāļu sieva Līga māca gatavot Jāņu sieru

135 gadus vecajā Smiltnieku mājā, kas kā eksponāts nesen ar visu iedzīvi uz muzeju pārvesta no Pārventas, piektdien, 12.jūnijā, karsti kurējās plīts. Ap to stāvēja ducis meiteņu un sievu un pat divi dūšīgi zēni, raugoties, kā Ventspils Amatu mājas Zāļu sieva, stāstniece un muzejpedagoģe Līga Reitere spoži noberztā katlā silda pienu, veiklām rokām tam klāt pieburza biezpienu, piesit olas, pieber sāli un garšvielas. Vienlaicīgi paspējot pastāstīt, kāpēc tieši tādai un ne citādai jābūt īsta Jāņu siera tapšanas gaitai. Ik pa brīdim arī kādai no skatītājām uzticot masas maisāmo koka karoti, lai topošo gardumu uguns nepierautu katla dibenam, no kura tad to «trīs dienās ar zobiem nevarēs izgrauzt».Par laimi, šoreiz tas nenotika, un drīz vien klātesošie nobaudīšanai varēja pirkstos paņemt sulīga, vēl silta siera pusfabrikāta gabaliņus un tiem virsū uzdzert nule nokāsto saldo sūkalu malku. Mazu pikucīti sievas varēja paņemt ietīšanai marles gabaliņā vēlākai nogatavināšanai, taču ne visām to izdevās saglabāt promnešanai — pārāk garšīgs, lai tūlīt neliktu uz kārā zoba. Degustētājas, starp kurām vairākums bija skolotājas, bet bija arī mediķes, mājsaimnieces un pat muitniece, apgalvoja, ka līdzīgu našķi pēc Līgas receptes, ko papildinās ar pašu pieredzi un izdomu, savējiem mēģinās sarūpēt jau šāgada Jāņiem. Paraugstundu siera siešanā Līga vada sasaistē ar Amatu mājas un Ventspils muzeju organizēto nodarbību Pļavas mācība jeb Zāļu sievas zeltas padoms. Tajās vairāku dienu ritumā dabā tiek iepazītas ārstnieciskās un pārtikā kā garšvielas pielietojamās zālītes un augi, apgūtas dažādas citas tautas gudrības, noskaidrots, kā pareizi sasiet un pirtiņā pielietot zaru un zāļu pirtsslotas. Bet par saistošāko praktisko nodarbību izvērtās tradicionālā Jāņu siera gatavošana. Ap astoņdesmit nosaukumu zālīšu, tajā skaitā sieriem pievienojamo, Līga savākusi un sažāvējusi jau savlaicīgi, tās linu drānas maisiņos karājās vienā no Smiltnieku mājas istabām. Zāļu sieva rāda, kā saimnieces maisiņu saturu senos laikos uz sava vingrā gurna saberzušas smeltē, pēc tam tas izsijāts un bijis gatavs pievienošanai ēdienam. Nav viegli uzminēt, kādi bez acīm redzamajām ķimenēm vēl garšaugi likti klāt Līgas iepriekš sietajiem un degustēšanai piedāvātajiem liesajam, dzeltenajam, ceptajam un smērējamajam sieram, un gatavotāja pagaidām nesteidz savas no mātes mantotās un pašas radītās receptes atklāt. Vienīgi par dzelteno paskaidrojot, ka tam saulaino krāsu dod vasaras sākumā mežā savāktie — kas to varētu iedomāties! — priežu ziedputekšņi. Kad tā pasaka, tad jā — tam tiešām ir klāt tāda nemanāma, bet pikanta sveķu piegarša un meža smarža. Bet visvairāk tiek slavēts Līgas izdomātais smērējamais siers, kuram klāt gan pašas gatavots burkānu pulveris, gan dilles, pētersīļi, ķiploks un kas tik vēl nē, bet viss kopā — bezgala garšīgs.Kad uz Smiltnieku plīts izmēģināta vienkāršāko sieru peldināšana, kārta arī pastētveidīgajam, ko siltu no bļodiņas var mērcēt ar maizes gabaliņu, bet atdzisušu — smērēt uz rieciena. Mmm, varētu būt lieliska uzkoda pēc miestiņa malka! Bet tas vēl nav viss: izrādās, senči zinājuši, kā likt lietā arī siera siešanas blakusproduktu sūkalas. Svaigas vai ieskābušas, pagraba aukstumā paturētas, tās bezgala labi palīdzot visiem, kam Jāņu naktī gadījies pavairāk alutiņa baudīt un tāpēc nākamajā rītā no sāpēm plīst pušu galva. Stops tāda padzēriena vīriem momentā atgriežot ne vien skaidru prātu, bet arī papardes zieda meklējumos iztērēto spēku, apgalvoja Līga. Šāda padoma ieintriģētas, dalībnieces mājās nešanai un uzglabāšanai ledusskapī ar gardajām sūkalām steidza pildīt pudeles: Jāņu nakts nav tālu, un, kas zina, vai tās nākamajā rītā vīriem nebūs labākais dūšas uzprišinātājs.